Depresija

Nekad nav bijusi īsti depresija. Visu parasti noveļu uz pms. :-D
Antidepresantus jau 5 mēnešus lieto??:-O Tavs ārsts to zin?

Walle nu vispār jau vismaz pusgadu jālieto. :D
Par tēmu nav ko pateikt, sorry, ka iespraudos. :)

Aa ok, es domāju, ka tik kādu mēnesi var lietot :-D

Antidepresanti ir recepšu medikaments, domāju gan, ka ārsts zin :)

Runāt ir jēga ar tiem, kas saprot, par ko tu runā - citādi tās jēgas ir stipri pamaz. Dabūsi vai nu klasisko un labi domāto "saņemies!", vai "jā, man arī vakar bija depresija - ļoti noskumusi jutos".

Depresija, kura tiek veiksmīgi kontrolēta, netraucē veidot attiecības, manuprāt. Ja tu esi no tiem laimīgajiem, kam zāles reāli palīdz, apsveicu! Tagad vari "saņemties" un mesties iekšā attiecībās.

Kamēr Tu dzersi zāles, ar domu lai izpatiktu citiem nekas nesanāks. Sakārto attiecības ar sevi, neieciklējies uz citiem. Pieņem un iemīli sevi, un tad viss pārējais sakārtosies dabiski.

Cik tev gadu?

Zinu, ka gadījumi ir dažādi. Bet man personīgi ar gadiem ir arvien vieglāk sadzīvot ar depresiju, un šķiet, ka pēdējā pus gada laikā ir jau pavisa viegli.

Sarunājos ar cilvēkiem par depresiju, jā. Taisnība 57days, ar kuru katru nav jēgas runāt, jo daudzi cilvēki tev ieteiks ''domāt pozitīvi'' un ''beigt slinkot,'' bet daudzi citi vai nu paši ir tam gājuši un iet cauri, vai arī pazīst kādu. Agrāk es no tā kaunējos, nešķita publiski apspriežams temats, bet tagad brīvi par to runāju. Tas arī mazina izolācijas sajūtu.

Man ir 27 un tieši pirms dzimšanas dienas sākās depresija. Pirmais mēnesis bija īsts murgs, tad atsāku strādāt jaunā darbvietā. Jutu, ka atgriežos dzīvē, taču joprojām lielākoties izjutu tieši negatīvās emocijas. Jutos kā zaudētāja. Strādāju pie jauniem mērķiem, pie veselības. Jutu, ka viss notiek tieši tā, kā lielākoties biju gaidījusi un tā man bija mācību stunda, ka tu esi tas, par ko visu dienu domā :-)
Reizēm tas "saņemies" man palīdzēja. Paldies 57days Es ceru, ka līdzīgi kā sinode varēšu par šo tēmu runāt brīvi, jo tieši šķiet, ka visu turēt pie sevis vairāk nedrīkst, jo tā jau mēdzu darīt pirms depresijas :-D

https://www.youtube.com/watch?v=xo1VInw-SKc

Šaubos, ka par depresiju ar kādu vajadzētu baigi runāt. Cilvēki, kas tam nav gājuši cauri paši vai kādi ļoti tuvi cilvēki, to diez vai sapratīs, ko nozīmē šī slimība.

Ir man tāda bijusi, tikai sākuma pakāpē.. Tālāk es šim draņķim neļāvu iet jo tad būtu vēl trakāk.
IR jārunā ar cilvēkiem, jo šīs visas depresijas pazīmes taču ir redzamas.

Man rit jau 7 mēnesis, kopš man tika uzstādīta diagnoze - depresija. No antidepresantiem atteicos, sākumā gāju uz terapiju, bet arī tā nedeva kaut kripatiņu labuma. Tā nu pirms mēneša terapiju pārtraucu un tagad kaut kā pati mēģinu kulties pa dzīvi. Cilvēki teica:"Iestāsies siltāks laiks, ārā sāks spīdēt saule, paliks labāk!" Bet man tā nav. Es negribu iet ārā izbaudīt saules starus, kā citi. Es labāk sēžu mājās viena, nekā eju ar kādu ārā. Skola ir gatavā elle - man tur viss riebjas, bet mācības pamest novārtā nevaru atļauties. Ja agrāk lasīju daudz grāmatu, tad tagad mani tas vairs neinteresē.
Nezinu, man ar to ir ļoti grūti sadzīvot, zūd sajūta, ka vispār kādreiz no tā tikšu ārā.. bet laiks iet uz priekšu, rudenī plānoju atsākt terapiju.. kā dzīvošu līdz tam - nav ne jausmas.

Protams par to nav jārunā ar visiem. Taču tikai runājot var uzzināt otra pieredzi..