Distance relationships

Man šobrīd ir tāda veida attiecības jau no novembra.
Nav viegli, sevišķi pēdējo mēnesi sanāk vairāk strīdu.
Bet mēs ļoti cenšamies, jo zinām, ka tas vairs nebūs ilgi.
Sarakstamies no rītiem pirms darba un vakaros pēc darba whatsapp. Ik pa laikam arī sazvanamies.
Es no viņa puses ļoti jūtu, ka neesmu viņam vienaldzīga un, ka viņš ir tiešām ar nodomu par kopīgu nākotni.

Mani visu laiku moka tāds kā iekšējs konflikts ar sevi - no vienas puses es saprotu,ka viņš ir prom strādāt,lai mums būtu skaistāka nākotne, nevar būt kontakts 24/7, bet vakaros tik ļoti gribas vairāk parunāt un izkratīt sirdi,tik ļoti bieži jūtos viena... turu sevī, katru vakaru izplūstu asarās, bet jūtu, ka paliek par grūtu. Laikam jau tiešām pietrūkst tas, kas ir tev - just, ka neesi vienaldzīga.

kad mans vīrietis bija prom vairākus mēnešus mēs sazinājāmies katru dienu, kad bija laiks atbildējām viens otram, dažkārt pat ar divu stundu atstarpi starp sms, bet atbildējām.
Rakstīju sms arī nesagaidot atbildi, ja bija kas ļoti interesants vai nopietns sakāms.
kad varēja tad arī viņš darba laikā man skype zvanīja. Brīvdienās visu laiku runājāmies, gāju uz veikalu vai kaut kur vienmēr bija austiņas ausīs un runājāmies. :-):-)
Protams bija dienas kad bija tikai divas ziņas dienā- labrīt un arlabunakti. Bet vienmēr bija šīs ziņas, nebija tā ka diena bez šīm ziņām.
Ir ļoti smagi, bet ja grib tad var visu. Un tā sajūta, kad Tu atkal satiec savu mīļoto pēc vairāku mēnešu prombūšanas ir NEAPRAKSTĀMA. Sajūta, ka iemīlies no jauna un daudz stiprāk un patiesāk.
Ļoti labs pārbaudījums attiecībām.

Man šādas attiecības vēl jāiztur apm. 3 mēnešus...
Nav tik traki kā sākumā šķita. Sarakstāmies katru dienu. Sazvanāmies caur facebooku. Es jūtu, ka viņš ir ļoti sailgojies.
Es uzskatu, ka attāluma attiecības vai nu satuvinās vai attālinās abus cilvēkus, un par laimi mēs esam tikai satuvinājušies. :-)

Nenoliegšu, ka neraudāju, nosākuma traki birdināju asaras, veselu mēnesi, manuprāt, no vietas. Likās ka ļaunāk nevar būt! Laiks vilkās ļoooti lēni, likās ka tās dienas neiet. Bet pierod un tad paliek nedaudz vieglāk, bet tik un tā ir grūti.

"Brīvdienās visu laiku runājāmies, gāju uz veikalu vai kaut kur vienmēr bija austiņas ausīs un runājāmies. " Tas,ko es gribētu, bet viņam ir jauna pilsēta, jauni kolēģi, visu dienu brīvdienās ir prom izzinot jaunu valsti. Tas, protams, ir superīgi, bet es un mūsu sarunas paliekam novārtā. Atliek cerēt, kad tas viss kļūs par rutīnu, es dabūšu atpakaļ savu superīgo puisi... bet tas ir tik grūti:-(

Dace117 Es arī raudāju, pat pirms aizbraukšanas. Draugs teica, ka nebrauks ja es tik ļoti pārdzīvojot, bet es raudoša un skumju pilna tā pat teicu- nē, tu brauksi! :-D Zināju, ka ne jau sevis dēļ brauc, bet abu mērķu un nākotnes vadīts. :) + kā man te viena kosmiete teica- kas ir 6 mēneši uz visu atlikušu kopīgo nākotni?! (l)

NICKI ja nav noslēpums kurā valstī viņš ir?

Tik ļoooti ceru,ka arī es, tāpat kā jūs, sajutīšu,ka viņš būs sailgojies. Pagaidām, pa lielam, iztieku ar labrīt/arlabunakti type of sarakstēm. Traki, jo LV bija pierasts dzīvoties kopā.. man vēl kādi +- 9 mēneši šādi, bet pa vidu vairākas reizes uz dienu/divām satiksimies.

Nu, man drīz būs trīs gadi, kopš esam šādās attiecībās. Bet, pēc pusotra mēneša tam arī būs beigas. (l)

Sazināmies katru dienu. Ja ne sazvanāmies, tad vismaz kādu ziņu atstājam. Nav tā, ka esam pielipuši telefoniem. Vismaz tagad, nē. Agrāk bija daudz vairāk brīva laika, tad nu to vien darījām,kā čatojām. :D Tagad komunikācija dienas laikā ir daudz retāka, bet ne mazāk jauka. :)

Protams, ir grūti ik reizi, kad ir jāatvadās, bet zinām, ka tas mūsu abu dēļ. :)

Man biežāk gadās skumt, jo draugs visu vieglāk uztver. Mani skumdina, ka nevaram dalīties ikdienas priekos, kopā apmeklēt pasākumus, svinēt kopā svētkus utt.

Sisiii, man bija tas pats, kad brauca prom es tā raudāju, viņam pat asaras bija acīs, bet nu viņš jau kā vīrietis turējās, es gan asaras pa gaisu laidu. Viņš mani toreiz mierināja- es drīz būšu atpakaļ, neraudi. Es tik jā, jā, jā un tāpat raudāju.
Iekāpu mašīnā un visu to dienu noraudāju, nezināju kur likties, likās visa zeme sabrūk zem kājām. Un tad viņš man sms uzrakstīja pēc 15min kā viņš devās prom- mīlu Tevi
Un tad man likās, ka viss- es eju prom no skolas, no darba un braucu pie viņa, bet kaut kā saņēmos.
Bija traki smagi.

kad brauca prom es tā raudāju, viņam pat asaras bija acīs, bet nu viņš jau kā vīrietis turējās, es gan asaras pa gaisu laidu. Viņš mani toreiz mierināja- es drīz būšu atpakaļ, neraudi. Es tik jā, jā, jā un tāpat raudāju.

oooiii... Man šitā jau 10 reizes bijis. Paldies dievam, ka vairs tā nebūs. Vismaz tuvākajā nākotnē. Nevar jau zināt, kā dzīvē notiek.

Vīrieši jau arī ir tikai cilvēki, un man nav viegli redzēt to, kā draugs valda asaras.

Dace117 Zviedrijā

MoonLady Pēdējā rindkopā perfekti uzrakstīji. Arī mans draugs visu uztver vieglāk, LV mums tas veidoja foršu balansiņu - šādās attiecībās gan ne..

bijušas šādas attiecības ir divreiz un tā kā vīrieši dažādi, arī komunikācija sanāca dažāda, ar vienu konkrētos laikos runājām skypā katru vai katru otro vakaru, kā pēc grafika :)
ar otru draugu tā saziņa nekad nepārtrūka, no skypa uz whatsapu un, pa lielam, bez sasveicināšanās un atvadīšanās, jo ik pa pāris stundām sazinājāmies, ja iespringu darbā un kādas 6-10h neatbildēju, tad draugs sāka uztraukties. skan traki, ka tik daudz var runāt un sarakstīties, bet tajā mirklī galīgi nelikās traki vai pārspīlēti.

šķirti bijām gandrīz 2 mēnešus.sazvanījāmies, sarakstījāmies katru dienu!!!īstenībā bija foršs tas laiks, jo vēl vairāk sapratām ka nevaram viens bez otra. Pametu biznesu, visu lai dotos pie viņa un tagad izbaudām katru dienu kopā(l)
Sākumā nelikās ka būšu gatava uz visu bet sirdij jau nepavēlēsi...

TalisQualis Un kurās attiecībās juties labāk? Kad tas kontakts vairāk noteiktos laikos vai visu laiku?

Ja mans topošais vīrs tagad mūsu dēļ brauktu uz ārzemēm strādāt. es ļoti pārdzīvotu. :( man viņa atbalsts ir ļoti svarīgs, bet ja tā padomā,ja vīrietis neatrodas ļoti tālu tad jau var aizbraukt ar lētiem reisiem ciemos kaut uz divām naktīm. :) (l)

Nicki man pirms vairākiem gadiem bija viens boyfriend kurš arī braukāja uz ārzemēm, viņš man rakstīja visu laiku, man bija noriebies tas ka viņš raksta, tad viņš atbrauca un visu laiku tracināja mani ar savām sms un zvaniem, es sāku šo cilvēku no sirds ienīst, man viņš piegriezās, es gaidīju kaut ātrāk šis cilvēks aizvāktos prom uz ārzemēm un es varētu viņu pasūtīt ellē ratā. Izklausās ļauni, bet es reāli šo cilvēku ienīdu, es nevarēju, viņš mani smacēja. Tik ļoti smacēja, ka es nezināju kā pamest viņu, jo viņš raudāja, lūdzās lai nepametu. Man pat bija sācies periods kad sēdēju uz nervu zālēm tā āksta dēļ. Tur protams bija vēl viss kas, bet es reāli sāku izvairīties no viņa. Un kad viņš aizbrauca tajā reizē, es brutāli viņu pametu, jo es nevarēju viņu izturēt, viņš manī bija tādu naidu pret sevi uzkurinājis, ka biju gatava uz daudz ko lai tiktu no viņa vaļā.

Bet ar savu tagadējo vīrieti viss bija pavisam citādāk, šo cilvēku es mīlu un ar attālumu sapratu, ka gribu viņu sev blakus vienmēr un ka tas ir mans īstais cilvēks.

Mēs vairāk kā gadu nodzīvojām dažādās valstīs. Pa dienu kāda īsziņa vai īss telefona zvans un vakarā pusstunda skaipā. Bet pamazām jutu, ka kļūstu greizsirdīga uz visu, kas vien viņam kādreiz atņēma šo manu pusstundu (t.i. viņa bērni). Un tad kādā brīdī es vairs nevarēju izturēt un pusi savas algas izpirku lidmašīnas biļetēs šurpu/turpu, lai katru nedēļas nogali varētu kaut uz vienu dienu/nakti būt kopā. :D Kopumā sanāca pārbaudījums mūsu attiecībām un maniem nerviem, bet bez tā mēs droši vien nenovērtētu, cik daudz viens otram nozīmējam :)

meeeh, dazhas rindas no Tava teksta Dace117 ir kaa par mani..

es arii juutos taa, ka mani smaceeetu un viss ir pieriebies, bet es nezinu, kaa lai pasaka un paskaidro visu, jo vins tik luudzas lai nepamet un uzreiz tizlas lietas saka. Saka, ka cita nekad vinjam vairs nebuus, es esmu vieniigaa. Es nezinu, ko lai dara.. Nu nevar tak buut attieciibaas, ja viens cilveeks to grib :(