Tvaika iela?

Es domāju, tas nav tik viennozīmīgi.
Man viens darugs bija pilnīgi šreijā aizgājis pēc dardzenes nāves. Grieza rokas, badojās, dzēra utt. Nu pilnīgs tutūū bija. Vienu dienu pats aizdevās uz Tvaika ielu. Kādu mēnesi, varbūt par vairāk, tur nodzīvoja. Pēc tam vēl kādu laiku dzēra antidepresantus un reizi nedēļā gāja uz "atrādīšanos". Pēc pus gada atkal bija normāls cilvēks.

Tvaika ielā ir Ambulatori konsultatīvā nodaļa, kurā sēž speciālisti.. sniedz konsultācijas utt. :)

speciālists un tvaika iela ir 2 dažādas lietas ...

ir taču dažādas nodaļas arī tvaika ielā. jebkurā gadījumā, labāk meklēt palīdzību pie spečukiem, nu nav viņiem tur mērķis veselus cilvēkus uz mūžu iespundēt:D

nu nav viņiem tur mērķis veselus cilvēkus uz mūžu iespundēt

Turklāt tas nav nekāds Antālijas hotelis ziemā, kurā ir tik daudz brīvo vietu, ka varētu likt iekšā katru pretimnākošo :D

alkahola problēmas tur neārstē

Īstenībā jau ārstē, bet jēga ir tikai tad, ja pats grib ārstēties. Tur ir narkoloģijas nodaļa.

Ko tur dara - diemžēl neko prātīgu. Tvaika ielā salādē ar zālēm un tu visu laiku esi kā dārzenis. Manuprāt, uz turieni iet ir jēga tad, ja cilvēks nodzēries līdz baltajām pelītēm vai totāli jūk prātā un pats nesaprot, ko dara, jo tad to akūto psihozi noņem nost ar medikamentiem. Kad tā beidzas, var sākt kaut ko domāt tālāk, kā ārstēties.
Diskusijas autores gadījumā, kad cilvēks ir +/- pie pilnas saprašanas, iegājis sieviešu forumā un spēj sakarīgi rakstīt, no Tvaika ielas nebūs nekādas jēgas, jādomā par psihiatra, narkologa apmeklējumu un ilgstošu ārstēšanos mājas apstākļos, regulāriem speciālista apmeklējumiem.
Vvsakot, iesaku pierakstīties pie psihiatra.

Grtibētu oponēt, ka vius tur nozālo tā, ka sēi nejēdz ne bū, ne bē. Man radiniece tur bija tieši ar diagnozi depresija, ilgi ārstējās pie viena speciālista un tas nonāca pie secinājuma, ka vajagot tur pavadīt kādu laiku . Laikā, ko viņa pavadīdja slimīcā, gan es viņu paspēju apciemot, gan viņs sesdinās brauca ciemos pie manis (netaceros, cik laiak tad sabija slimnīcā, bet 2 nedēlas tiešām bija, varbūt ilgāk). Neūt nekļuva par slinājošos dāzeni, kas skatās vienā punktā. Ko tieši viņai tur darīja un kā ārstēja - nu nestāstīja, bet no malas tieši tāda pati kā bija pirms un ir tagad pēc tam (viņa no tiem, kam no mals nepteiksi, ka depresija, lai gan tagad saka, ka esot labāk palicis).
Bet vispār nav jau teikts, ka tevi uzreiz hospitalizēs, tur uz vietas jau ar5ī viec kosnultācijas. Un tie speciālisti, kas strādā Tvaika ielā strādā arī citās prkasēs - nu kā jau pie mums latvijā ar ārstiem pieņemts, ka strādā viarākās vietās.

ok , es palabošu pati sevi, es nedomāju par depresijas slimniekiem , bet tieši par tjipa atkarīgajiem, nu tiem kurus savāc ātrie , kad nodzeras līdz pelītēm , sapīpējas špaisikus u.t.t

skanēs varbūt traki, bet Strenči ir variants alkoholismam.

vai Straupe ? :D :D

bet nu pa lielam , nepaliksim smieklīgas, viss ir galvā , nav jau heroīns , kas tevi uz lomkām lauzīs un smērēs

par Straupi nezinu, bet Strenčos toč izārstē no alkoholisma, par Straupi arī dzirdēti šausmu stāsti, bet Strenčos normāli ir cilvēki, kuri paši pieteikušies ārstēties no depresijas vai alkoholisma. Ar varu tur neviens netur gribi ārstēties ir varianti.

psihiatrs nav tas pats kas psihoterapeits vai psihologs. es arī ieteiktu griezties pie psihoterapeita.

par Straupi arī dzirdēti šausmu stāsti

Gribētos dzirdēt tās šausmas
Un par tvaika ielu arī pie reizes

Par Straupi gan vairāk tās šausmas dzirdētas no reāliem večiem alkoholiķiem, kuri tiek turēti čut ne aiz restēm, ārā netiek un kad tiek tad mūk kur nu kurais. Par Tvaika ielu komentāru nav tikai drūmas bērnības atmiņas, bet vismaz ātrie ieteica Strenčus uz kurieni braukt ārstēties no alkoholisma.

Kad izlasīju šo, arī par to blogu iedomājos. Kad to lasīju, brīžiem likās, ka lasu par sevi. Es pati pēc dabas esmu diezgan depresīva, bet to var izmainīt. Viss atkarīgs no tā, cik liela griba tev ir, ar cik pozitīviem cilvēkiem ikdienā tiecies. Ir jāsāk sevi mīlēt, lai arī citi tevi mīl. Ir jābeidz kontaktēties ar tādiem, kuri visu laiku sūdzās, īd un nīd. Jāatsakās no sociālajiem tīkliem, kas bieži vien rada sliktu garastāvokli, redzot, ka kādam ir kaut kas labāk vai vairāk, vai skaistāks un tamlīdzīgi. Vajag vairāk doties garās pastaigās, atrast kaut ko, kas aizrauj- grāmata, gleznošana, dzejošana, fotogrāfēšana. .. Ir tik daudz iespēju, ko var SĀKT darīt un arī PĀRSTĀT darīt, lai padarītu dzīvi interesantu un radītu sevī dzīvesprieku. :-)
Man ir draudzene, kura sākusi iet pie psihologa. To viņa gan, protams, tur no citiem noslēpumā, bet viņa saka, ka jau pēc pirmās vizītes palika labāk. Pēc katras vizītes pat vemj, kas arī ir interesanti. Tā it kā ķermenis pats no sevis izlemj izvadīt negatīvo. Kā redzi - VISS IR TAVĀ GALVĀ!!! :-)
Ir jābūt stiprai...
Un, ja nu gadījumā, iemesls ir vīrietis - Dieva dēļ.... Neļaujies sirds sāpēm, lai izbeigtu savu dzīvi, kas tāpat drīz pazudīs..

Par alkoholu nemācēšu teikt... Varbūt kodēšanās!? (t)
Bet nu noteikti, lai arī, kas ar tevi būtu noticis, lai pa galvu rosītos tik drūmas domas - TAM IR RISINĀJUMS! Visam ir risinājums. ;-)

trollis

bet līdz galam nespēju spert šo soli, jo neesmu pietiekoši drosmīga

Visas garīgās saslimšanas ir dēļ tā, ka ķermenis neizstrādā kādu vielu vajadzīgajā daudzumā, turpretī zāles trūkstošo vielu organismam nodrošina. BET to gan varēs pateikt ārsts vai šis ir tas gadījums.

Sniegbaltiit, iesaku vai nu sazināties ar kādu konsultatīvo tālruni un pakonsultēties kā tālāk rīkoties vai sameklēt psihoterapeitu un doties uz vizīti.

Neesmu mediķis, bet ir zināms viens slimnieks, tāpēc zinu, ka Tvaika iela nav nekas traks, trakāk ir uz to neaizbraukt (neaizvest), kad vajag. Slimība nešķiro, esmu redzējusi, ka pie psihiatra iet arī labi situētas dāmas (spriežot izskata). Tā ka aizpriedumus neņem vērā un rīkojies! Dzīve nebeigsies, bet atsāksies, bet tavs uzdevums kopā ar ārstu ir saprast kā.

Nu, ja jūti, ka galīgi mēsli klāt un nav laiks pļāpāšanai un staigāšanai pa vizītēm pie dakteriem, tad tomēr brauc uz Tvaika ielu. Esmu dzirdējusi, ka roku griezējus liek stacionārā uzreiz, tā tiek uzskatīta par gana nopietnu indikāciju.

Uz Straupi ved alkoholiķus. Ieved, ieliek telefonu un naudu seifā un 3 dienas neļauj iet ārā, kamer no ķermeņa izskalo alko un iedarbojas zāles (kodēšana). Tur pat ārā ir bode un ne visi tur brauc pēc brīva prāta, kam bode nav kārdinājums. Un lai zāles iedarbotos, vajag tīru organismu.
Nekādas šausmas tur nenotiek. Tur špricējas arī cilvēki ar narkovielu atkarībām. Un viss notiek privāti, bez registriem un dokumentiem.

Es esmu bijusi ciemos Tvaika ielā, tieši narkoloģijas nodaļā, tur bija tīri feini, atsaucīgs personāls un tā. Bet visi pacienti pamatīgi sazāļoti.
Es tomēr ieteiktu sākt ar psihiatru un narkologu. Ģimenes ārsts var iedot nosūtījumu.

Prieks, ka tu apzinies savu problēmu un vēlies ar to tikt galā.
Es pati tikai nesen sev atzinu, ka arī man ir problēma, un sapratu, ka es vēlos tikt ar to galā. Man pašnāvnieciskas domas ir jau gandrīz kopš sevi atceros, pirmo reizi par pašnāvību domāju 7 gadu vecumā, to es skaidri atceros. Nav tā, ka es grasos uzreiz veikt pašnāvību, bet šīs suicidālās domas gandrīz nemitīgi riņķo galvā un tas ir ļoti nomācoši. Man ir tuvu pie 30 gadiem, graizos jau kopš 16 gadu vecuma. Pēdējo gadu laikā ļoti reti, bet tāpat ir gadījies, un ir reizes, kad tik ļoti to gribas darīt, bet cenšos sevi noturēt. Tomēr pāris reizes neizdevās un atkal sagraizījos. Stulbi, bet tas dod uz to brīdi kaut kādu atvieglojuma sajūtu un nomierina.
Lūk, bet pēc pēdējā šādas reizes mani ievietoja psihiatriskajā klīnikā (gan ne Tvaika ielā, bet citur). Varbūt tas pat bija labi, jo tas bija kā grūdiens un sapratu, ka šādi vairs nevar turpināt un ir jāmeklē kāda palīdzība. Ilgi klīnikā nepavadīju, tikai dažas dienas, jo tobrīd nevēlējos tur palikt. Ārstēties vēlējos, bet nevēlējos palikt klīnikā, tāpēc apsolīju psihiatram, ka dzeršu zāles, apmeklēšu speciālistus.
Tevi es saprotu. Es domāju, ka, ja pati vēlies un esi gatava ārstēties, došanās uz klīniku ir labs variants. Es pati tobrīd nevēlējos tur palikt, jo mani tur ievietoja pēkšņi, piespiedu kārtā un es nebiju tam gatava, nebiju visu nokārtojusi ar darbu un skolu. Pabūstot tur šo laiku, es sapratu, ka tas nav nekas briesmīgs un es būtu gatava tur doties ārstēties brīvprātīgi atvaļinājuma laikā, ja tiešām rastos tāda vajadzība, jo pagaidām joprojām īsti netieku ar sevi un domām galā. Šobrīd gan mēģināšu tikt galā tepat ārpasaulē.
Tas, ka tu vēlies ārstēties, jau ir solis uz priekšu. Es saku - noteikti dari to! Priecāšos, ja tev viss izdosies, jo es zinu, cik smagi ir dzīvot ar šādām problēmām un nevienam to nenovēlu. Cīnies! Nezaudē tik daudz gadu šai slimībai kā es! Lai veicas turpmākajā dzīvē!