Abstrahējoties no tēmas autores, gribu iepļackāt vispārīgu komentāru.
Vienā lekcijā vai dok. filmā tika minēts, ka lielai daļai vīriešu 'krapšana' sākas ar fizisku kontaktu. Kamēr viss virtuāli, tikmēr nejūtas, ka parkāpj kādas fiziskās monogāmijas robežas. Sievietes, turpretim, jutas emocionāli 'nodotas' arī pie šāda tipa darbībam. Nosaukumu neatceros, diemžēl.
Pasaulē, kur tehnoloģija, zinātne un attīstība notiek arvien straujāk, pārim jāsaprot - kur ir 'atļautā' robeža. Ja virtuālas izklaides pieļaujamas, tad kāda veida? Sarakstes? Ja ja, tad ar reālu cilveku, vai - piemēram - datora ģenerētām atbildēm? Kā ar 'seksu' virtuālajās realitatēs, kur nereti lietotājs uzsver kādas konkrētas īpašības / vēlmes, kaut saprot, ka fiziskajā realitatē tā neuzvestos?