Man ilgu laiku ir attiecības, ar puisi dzīvojam kopā pie viņa drauga, jo ilgu laiku nebija stabilitāte, darbs.
Aizgājām uz bāru patusēties, un es iepazinos ar vienu puisi. It kā nekas nenotika, padejojām, paskūpstijāmies, manējam nezinot. Nākamajā dienā bija lieli sirdsapziņas pārmetumi un pretīga sajūta.
Nu jau ir pagājis ilgs laiks, mēnesis. Gribās to puisi satikt. Tā ir vairāk kā seksuālā pievilcība, gribās un viss.
Tajā vakarā viņš man atstāja kā viņu atrast FB. Sameklēju, gribās rakstīt un piedāvāt satikties, bet tad saprotu, ka esmu dura. Bet gribās.
Man sirdsapziņa neļauj krāpt, man ar tagadējo puisi. Mums ir kopīgi mērķi, kurus taisamies sasniegt, viņš par mani rūpējās un vēl tikai visu to labāko. Bet mums ir platoniskas attiecības, kopš laika sākuma mums nav bijis sekss, jo puisim ir kaut kāda pagātnes sāpīte.
Pagaidām mūsu attiecības ir kā brālim ar māsu.
Es varētu izdzīvot arī bez seksa un tuvības, lai tikai būtu kopā ar šo puisi, bet gribās kaut kādu asumiņu.
Laikam esmu tā meitene, kurai vajag, lai pievērš visu laiku uzmanību, bet šis puisis nevar to īsti nedrošināt.
Nezinu. Šobrīd ir vienkārši struggle un nezinu ko darīt. (t)
50
