Long distance attiecības

ar manējo tiekamies tikai pa brīvdienām. grūti.

Es gandrīz jau gadu kā dzīvoju attāluma attiecībās, bet piebildīšu, ka ar draugu esam kopā jau 6 gadus. Melnie vaurāk uznāca pirmo pusgadu, kad likās, ka šādi vairs nespēju. Katru reizi, kad bija jābrauc kādam prom, tad bija nenormālas asaras un puņķi. Tagad ir vieglāk palicis. Esmu pieradusi dzīvot viena, pirms tam nekad nebiju dzīvojusi viena. Tagad mana ikdiena ir pakārtota tikai man un manām vajadzībām un neteiktu, ka esmu nelaimīga. Protams tās reizes, kad tiekamies gaidu ļoti, bet nu jau laiks ir sācis iet ātrāk un ar visu ir daudz vieglāk palicis sadzīvot.
Grūtākais, kas tagad ir, ka atnākot mājās nevaru pastāstīt un izkratīt sirdi par visu ko vēlos, jo bieži vien mums darba grafiks galīgi nesakrīt. Bet mums ir mērķis uz ko ejam un tas atvieglo daudz ko.

Un garās brīvdienas kā šīs, zinu, ka j viņš būtu te tad noteikti kaut kur brauktu kopā. Tas nedaudz skumdina un neļauj tā izbaudīt šīs brīvdienas.

Attālums man un manam vīrietim lika saprast, ka patiesi mīlam viens otru un gribam būt kopā. Izturējām viens bez otra 4 mēnešus, teikšu godīgi, šis laiks ļoti vilkās, likās, ka nesagaidīšu viņu, bet nē, tad pienāca tā diena kad viņš atgriezās pavisam. Bija grūti vienam bez otra, viņš ļoti slimoja prom esot, un kad Tu saproti, ka otram ir slikti un nespēj palīdzēt ir drausmīga sajūta.