Bērna sodišana

Ir jābūt ļoti labam psihologam lai vienmēr visu sarunātu

Ir jāzin pareizās pogas uz ko spiest 8-)
Bet piekrītu katrs bērns ir savādāks ;-)

un tu runā, runā, un runā, bet izskatās, ka viņš vēl speciāli, lai tevi pakaitinātu izdarīs to, ko nevar

Nu pie šī jau pats vecāks vien ir vainīgs, ja bērns vēl speciāli grib ieriebt, tātad redz, ka ar tevi var "spēleties" un tevi tas izved no pacietības, zaudē robežas un kontroli pār situāciju :-P

un tu runā, runā, un runā, bet izskatās, ka viņš vēl speciāli, lai tevi pakaitinātu izdarīs to, ko nevar

ja bērns neciena vecākus , un dara kaut ko par spīti , tad tā vispirms ir vecāku pieļautās kļūdas audzināšanā , attieksmē , ne bērna vaina

Bērniem par daudz mūsdienās atļauj izrunāties un darīt,manuprāt.Kad centies runāt-pa vienu ausi iekšā,pa otru ārā,it īpaši jauniešiem.Bērni zina tikai tiesības,pienākumu nav!

Bieži vien vecākiem jāsāk ar sevis audzinasanuu n tikai tad bērnu, jo bērni mācās no vecakiem. Arī pacelta balss rada bērnam uzskatāmu piemēru, kā tā ir pareizi, un tad nav jābrīnās, kā bērns pēc laika paceļ balsi pret vecākiem. Bērns ir vecāku atspulgs.

es ļoti striktā balsī runāju ar meitu. Aci pret aci. izstāstu,smalki situāciju. Saku ka nedrīks darīt,nu tā lai saruna ir ilga un nepatīkama. jātteic ka palīdz, bet varbūt tāpēc ka vēl maziņa 2,5 gadi. Pārstāju tad kad viņa jau ir paraudājusi, pati mēģina mierīgā balsī teikt ka tā nedarīs,ka mīl mani un prasa piedošanu. Protams,ilgāk dusmoties es nespēju;/ bet nu saprot un nedara tā vairāk :)

Turklāt, bērns nav jaaudzina tad, kad ziepes savarijis, bet gan pirms tās savarijis.

Paskaidrojums kapec ta darija bija "aiz neko darit"
Manu prat lielako lomu spele draugi ar ko kopa vinsh tur bija,jo parasti berns ta nerikojas

Ja stulbības dara aiz neko darīt, tad nevis sods jāmeklē, bet gan normālas aktivitātes brīvajā laikā, lai muļķībām nepietiek laika.

nevaru iedomaaties,ka sistu savam beernam tikai par to,ka vins kaadam meeli paraadijis

+ miljons

Ja taa padomaa, drausmas par kaadiem siikumiem manas un vecaakas paaudzes beerni tika peerti un baarti. Nav jaaper beerni par siikaam bleenjaam, lai ieaudzinaatu vinjos cienju pret citiem. Ar shaadaam metodeem var panaakt to, ka beerns saaks domaat, ka apkaarteejie cilveeki vecaakiem ir svariigaaki par beernu. Siikas bleenjas ir absoluuti absoluuti normaala paraadiiba.

Attieciibaa uz autores situaaciju peert tik lielu zirgu buutu vienkarshi smiekliigi. Vajadzeetu buut nopietnai sarunai, jo svariigaak par sodu ir tas lai berns saprastu kapec taa riikoties ir slikti. Otrkaart, jamaca pielautaas kluudas labot, lai iet pie tantes atvainoties, aiznes ziedus un auglus, kuru izmaksas segs no vina kabatas naudas.

Manu prat lielako lomu spele draugi ar ko kopa vinsh tur bija,jo parasti berns ta nerikojas

Sabiedriiba viennoziimiigi ietekmee un tam nav nekaada sakara ar to vai "ir ko dariit brivaja laikaa". Citas sabiedriibas kompaanijaa nekas taads vareeja nenotikt. Ja vinsh taadaa kompaanijaa butu ieverojis kaut vai neitralitaati .t.i. nepiedalijies, taa buutu gandriiz vai varoniiba. Taa ir cilveeka psihologija, neko dariit, tikai retais neseko baram un ja neseko pats pat reizeem dabuu ciest.

Pašai bērnu nav, bet atceros sevi kā bērnu un uz mani nekādā runāšana nedarbojās vispār. Man bija vienalga, kā tad, tā arī tagad noklausījos un neņēmu galvā. Sist mani nesita, arī uzšaut nemēdza, toties lika darīt darbus, kuri man riebās, atņēma man lietas, privilēģijas, kas man kā bērnam, pusaudzim bija svarīgas. Un tādā veidā tā saprašana atnāca drīz vien.

Esmu pērta bērnībā un ar tagadējo prātu saprotu, ka bija par ko un biju to pelnījusi. Nekādu aizvainojumu uz vecākiem tādēļ neturu.

Diskusijās par bērnu audzināšanu un sodīšanu/pēršanu šis ''mani pēra, tas bija pamatoti, nejūtu aizvainojumu tāpēc tas ir ok'' arguments izskan pārāk bieži. Pēršana un tamlīdzīga fiziska bērna ietekmēšana nerada bērnam iespaidu tikai apziņas līmenī (a la vecāki mani per - tātad izdarīju kaut ko nepareizu), ko pieaugušā vecumā var ar prātu izprast, fiziska ietekmēšana spēj atstāt ļoti lielu nospiedumu topošā cilvēka psihē un zemapziņā, kas vēlāk var izpausties daudz dažādās psiholoģiskās problēmās, nedrošībās, kompleksos, utt. Tā nav tikai virspusēja soda saņemšana.

Ne pa tēmu, bet..jūsu bērni sveicinas ar cilvēkiem, kurus satiek regulāri, bet nav īsti pazīstami (kaiminji, citu klašu skolotājas skolā)? Mums kaiminjos dzīvo gjimene ar diviem puišiem un tiekamies gandrīz katru dienu. Vinji nekad nesveicinas un neatbild uz sveicieniem. Mūs ar draugu tas kaitina:-D Un vēl vienu kaiminju arī:-D:-D Mēs laikam jocīgi, bet besī, ka vinji neaudzināti.(s)

black dress, varbūt viņi vienkārši kautrējas? :D Bērniem bieži ar sveicināšanu iet švaki, atceros, kā mani arī bērnībā mamma nedaudz sarāja, ka nav pieklājīgi nesveicināt pieaugušos, kurus sanāk satikt, bet es vienkārši kautrējos pirmā sveicināt. :D

mani bērnībā sodīja ar siksnu un žagaru. es savus bērnus ar tādām metodēm nesodītu. ja nu vienīgi pusaudžu gados pēc kādas absolūtas stulbības, bet mazāki gan nē. manuprāt, gara saruna kā at pieaugušo un likšana atvainoties ir normāla opcija 12 gadīgam.

Ne pa tēmu, bet..jūsu bērni sveicinas ar cilvēkiem, kurus satiek regulāri, bet nav īsti pazīstami (kaiminji, citu klašu skolotājas skolā)? Mums kaiminjos dzīvo gjimene ar diviem puišiem un tiekamies gandrīz katru dienu. Vinji nekad nesveicinas un neatbild uz sveicieniem. Mūs ar draugu tas kaitinaUn vēl vienu kaiminju arī Mēs laikam jocīgi, bet besī, ka vinji neaudzināti.

es pati nesveicinos ar kaimiņiem ,nekad neesmu sveicinājusi kaut kādus mistiskus skolotājus , kuri man nemāca .... un tāpat kā man , arī manai meitai nav tantes un onkuļi , bet katram cilvēkam ir savs vārds ..... :)

Bērnībā ne reizi netiku pērta, bet kaut kā esmu pamanījusies izturēties ar cieņu pret citiem cilvēkiem un nepatikšanās arī neiekuļos. Mani vecāki un vecvecāki daudz ar mani runāja, stāstīja, kas ir labi, kas ir slikti un kāpēc tā drīkst vai nedrīkst darīt. Manā ģimenē ir vairāki mazi bērni un nu jau pašai mazulīte blakus čuč. Nekad nav nākusi doma prātā, ka bērns būtu jāper vai jārausta. Tas liekas tik aizvēsturiski..tie mazie taču arī ir cilvēki, nez, kā pašiem patiktu, ja tiktu raustīti vai pērti.
Par tēmu runājot - es izstāstītu bērnam, kāpēc tas, ko viņš darīja, bija slikti un sūtītu personīgi atvainoties.

Es personīgi sveicinos ar kaimiņiem, pat, ja neesmu ne reizi ar viņiem runājusi. Mazie kaimiņbērniņi arī sveicinās, kad ierauga mūs. Tomēr patīkami un pieklājīgi :)

ciinos sobriid ar meitas "es tevi nedzirdu", nu neko, janjem pie rokas un jaskaidro kadelj nedrikst dariit to un to. apstadinaat vinjas riiciibu ar peerienu - nezinu vai tas ko dos, iespejams paarmetumu pashai sev, ka esmu ieperusi savu bernu...

Diskusijās par bērnu audzināšanu un sodīšanu/pēršanu šis ''mani pēra, tas bija pamatoti, nejūtu aizvainojumu tāpēc tas ir ok'' arguments izskan pārāk bieži.

Es arī esmu saņēmis pērienu bērnībā un neuzskatu to par katastrofu. Ja atklāti, saprotu savus vecākus un nenosodu neko. Biju daudz ko pelnījis.
Ir bērni kuram viens vārds atstās traumu uz visu mūžu, ir bērns kuram simts pērieni neatstās nekādu traumu.

Berni ļoti labi prot manipulēt ar vecākiem. Viņi ātri saprot ka nekas vairāk par "parunāšanu" nedraud un var darīt visu ko.