KitijaK, izdomāju kāpt, jo man vairāki draugi bija kāpuši.
Negatavojāmies nekā, braucām tripiņā uz Kuldīgu, pēc restorāna apmeklējuma ar sidriņu ribās, izdomājām piebraukt pie tā torņa. Nekāds ekipējums nebija, uzvilku kedas un rausāmies tornī ( grūti tikt līdz tām trepem, kādu 3 metru augstumā viņas tikai sākas) Es kāpu pirmā,bailīgi bija līdz vienam brīdim, kad saproti, ka esi augstu, bet neesi pat trešdaļu uzkāpis :-D Tad ir vnk augsts. Galvenais nedomāt par to, ka liekas, ka tornis kustās, ka trūkst daži posmi trepēm. Es visu laiku dziesmiņu dungoju un sabļāvos ar abiem saviem kompanjoniem :-D. Tās sajūtas augšā bija neaprakstāmas. Nevarētu teikt, ka kāpt lejā bija grūtak, bet garlaicīgāk gan, jo bailes vairs nekādas, pat pa varākiem pakāpieniem kāpu uzreiz. Visbailīgāk ir pašā augšā, jo visur tām trepēm aizmugurē ir redeles, kur var atbalstīties, pašā augsā tādu vnk nav. Ja visu laiku ir tāda drošībiņas sajūta, ja nenoturies,vai paslīdi vai posms iztrūkst, tad var atbaltīties uz aizmuguri, tad augšā tā galīgi nebija. (t):-D
Pirms tam biju saskatījusies video, kur visādi censoņi kapa ar karabīnēm un teica, ka tik bailīgi, ka visu dzīvi esot pārdomājuši. Nezinu, man tas liekas konkrēti pārspīlēti. :-D
Šovasar domāju vēlreiz uzkāpt. Daudzi prasa kāpēc kaut kas tāds ir jādara - nezinu, laikam jau patīk nestandara emocijas un pārkāpt sev pāri. (l)
5
