Nevēlos seksu

Nu a kur tu biji agrāk? Vai jums vienmēr tā bijis?
Bērna dēļ savu dzīvi čakarēt nevajag. Puikām svarīgākas ir mammas, meitenēm - tēvi (ja mēs runājam par morālo ieguldījumu audzināšanā). Dēlu par vīrieti var izaudzināt arī bez tēva. Un tev ir visas iespējas atrast laimīgas attiecības un patēvu savam dēlam.

Izskatas pec daudz,daudz dzilakakas problemas ka nevelesanas pec tuvibas. Attiecibas ir jakopj ikdienaa ari pec vairaku gadu kopaabusanas, savadak dzirkstelite zudis ka jau seit notiek un jutisities ka svesinieki zem viena jumta. Protams, partracot darot mazas lietinas ar laiku ari viss parejais partruks..

Ja jūs izšķīraties, tas nenozīmē, ka tēvs no bērna dzīves pazūd pilnībā, tāpat dosies kaut kur kopā, tikai tas, ka ikdienā nebūsiet visi trīs kopā. Nemoki sevi tikai bērna dēļ, ja nav labi - tad nav, dari kā pašai labāk, vienmēr būs kāds, kas mīlēs gan tevi, gan viņam svešu bērnu kā savu.

Lai veicas.

Nu ja vīrietis ir tāds kā aprakstīts, tad, manuprāt, nekādu labo piemēru, augot kopā ar tēvu, dēls tik un tā no viņa negūs.
Nevajag mēģināt glābt attiecības bērna dēļ, īpaši tad, ja tajās vairs nav palicis nekas glābjams un to nevēlas ne viena, ne otra puse. Ir jādomā par sevi un ja esi tādās attiecībās, kurās jūties nelaimīga, tad nevajag bojāt savu un tai skaitā bērna dzīvi paliekot tajās. Bērnam vajag laimīgu mammu, tāpat kā sievietei laimīgu dzīvi.

Bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, ne tikai mamma, bet tas nenozīmē, ka viņiem jābūt kopā!!

Viņš atkal aizmirst nomazgāties

truši arī nemazgājās, tātad tas nebūs iemesls:D

nezinu varbūt tu esi zāģis, un viņš vienkārši negrib tev to uzmanību izrādīt? varbūt tavas attieksmes pēc? jā,par mazgāšanos ir traki,es arī nevarētu paciest..!

katrā gadijumā, ja nu nekā nevari un negribi,tad nu atliek šķirties, labāk vecāki kuri ir šķīrušies un laimīgi, nekā nelaimīgi kopā :)

Nemazgāšanās ir traka lieta, jā.. bet aizmirst savas sievas dzimšanas dienu, manuprāt, ir 100 reizes trakāk. :O
Vai nu tu viņam galīgi neinteresē vairs, vai arī tiešām - pati pie kaut kā esi vainīga.

Es skatos ka tā galvenā problēma ir šajā . .

es sāku just diskomfortu un nepatīkamas sajūtas

Ir jāmeklē iemesls šīm sajūtām. Vai tas ir dēļ nepietiekama uzbudinājumu vai arī veselības dēļ. Ja nav uzbudinājums tad tas ir jārisina un jācenšas tomēr uzkurināties kā pašai, tā kopā ar partneri. Loģiski ja bieži ir vienveidīgs sekss tad agri vai vēlu viņš apniks un nebūs vairs tā dzirkstele.

Baidīt ar šķiršanos nevajag, tas tik visu padarīs sliktāku jo abi būsiet uzvilkti par šīm domām. Vajag risināt problēmas kas neapmierina un pakāpeniski tikt ar tām galā. Sāc ar to ka pasaki draugam ka vajag to dzirksteli atdzīvināt jo sekss tev paliek nepatīkams dēļ tā. Ja pie vainas ir mazgāšanās vai kas tāds, tad tā arī pasaki, ka negribi seksu kad galvā ir domas ka viņš ir netīrs un ka tas nosit velmi pēc tā. Kaut vai tiešā tekstā pasaki lai iet nomazgāties.

Miss Joker, manuprāt, problēma ir kaut kur dziļāk, nevis tikai nemazgāšanās utt. Morāli negribās viņai vairs viņu.

Dantessa Nu bet no kurienes tās morālās negribēšanas rodās? No tās pašas ikdienas, no tiem pašiem nepatīkamajiem ieradumiem un niķiem. Ja cilvēks grib šķirties, tad lai šķirās, bet ja grib tomēr ar šo cilvēku būt kopā, tad ir jāmeklē to sakni tai morālajai negribēšanai un jātiek galā ar tām problēmām.

Tas ka uzraksta visu kas nepatīk attiecībās ir viens, bet ko Autore pati dara lai šīs problēmas risinātu? Zāģēšana ka otrs nav labs neko neatrisinās. Vajag loģiskus skaidrojumus un darbības lai problēmas risinātu.

Miss Joker, protams, tur es tev piekrītu!

Bet nedomāju, ka ir autore bez vainas šajā ziņā. Vīri savas sievas dzimšanas dienas parasti nemēdz aizmirst!

Sākumā ir jaizvērtē vai vispār grib vel ar to cilvēku būt kopā un vai tur ir jēga ko censties saglābt. Ja atbilde ir nē, tad scenārijs ir skaidrs. Tomēr ja jau autore pati izveidoja šo diskusiju tad tomēr šķiršanās nav viņas galējais lēmums un gribās tomēr censties ko mainīt attiecībās, nevis mainīt partneri.

Dantessa Es pati esmu cilvēks kas aizmirst dzimšanas dienas. Tur lūk ir jaizvērtē, vai viņš aizmirst pa lielam visu dzimšanas dienas, vai arī tik savas sievas. Es aizmirstu visiem un tad pēdējā mirklī kad atgādina tad skrienu un ķeru ko varu.
Lai autore pati laicīgi jau atgādina vīrietim par to ikdienā. Ieminās ka nevar sagaidīt dzimšanas dienu utt. Ja arī pēc tādas rīcības vīrietis neapsveic svētkos, tad protams ka tā ir sava veida ieriebšana kam ir pamats, bet ja pēc atgādināšanas tomēr atcerās un apsveic tad viņš vienkārši aizmirsa.

Jā, bet izskatās, ka viņa grib, lai tikai viņš mainās.. Viņai būtu jāpadomā pie kā viņa ir vainīga, ka tā viss ir izvērties. Bet, ja viņa tikai teiks - dari to un dari šito savādāk, viņš mēģina arī darīt savādāk, bet sanāk tikai augstākais nedēļu un viss atkal ieiet vecajās sliedēs, tad kaut kur pašā sievā ir vaina. Un viņa pati to neapzinās, ka viņai kaut ko vajadzētu mainīt arī no savas puses, ne tikai pieprasīt, lai viņš mainās.

Dantessa Jā, tas ir fakts ka lai mainītos attiecībās viens partneris, ir arī jāmainās otram. Ja pats savus niķus un stiķus nelabosi, tad nevari gaidīt no partnera ka viņš tos mainīs.

Ja saki, ka vairs negribās, tad pieņemu, ka pirms tam gribējās.. Nu un pazīstot sevi, man sekss attiecībās vienmēr ir bijis svarīgs (ne galvenais, bet bez tā arī neko), tad tādās attiecībās nemocītos ne bērnu, ne kredītu, ne saistību dēļ.
Plus ja vēl ir pretenzijas sadzīves ziņā un tiešām riebums un diskomforts no cilvēka, kas tad tur labs var sanākt? Tikai, ja cilvēks tiešām izmainās, bet cik sapratu, šeit pat pēc runāšanas tās pārmaiņas ir īslaicīgas. Noteikti ieteiktu padomāt arī no savas puses, kas ir nepareizi, taču kopumā ņemot situāciju nespēju iedomāties nekādu saistību, lai sieviete paliktu attiecībās, kurās nejūtas mīlēta vai nemīl.

Ā un par bērnu runājot, arī mani vecāki izšķīrās laikā, kad man bija 10 gadi un, protams, bija grūti sākumā pārdzīvot tādā vecumā, taču ar laiku sapratu, ka gan vecāki šķirti ir laimīgāki, gan es pati.. līdz ar to neuzskatu, ka bērna dēļ ir nepieciešams mocīt pašai sevi.. Kā arī fakts, ka izšķirsieties, nenozīmē, ka bērnam vairs nebūs tēva. Man pašai šobrīd ir sajūta, ka man ir divi tēvi un noteikti nevaru sūdzēties :)

Nē, tā nav bijis vienmēr, viņš bija tik mīļš, saprotošs, gādīgs. Mēs kopā ļoti gaidījām bērniņu bet pēc bērna piedzimšanas viņš attālinājās, nevar nepiebilst arī viņa māti kas teica, lai neesam tik daudz kopā jo apniksim viens otram ar laiku viņš pieturējās viņas padomam un viss kļuva traki, tik tiešām traki, nebija vairs uzmanības, sekss tikai pliks bez spēlītēm un iekāres, bērnu viņš pat neņem rokā jo jau no dēliņa piedzimšanas māte kladzināja, ka nevajag viņu tā ucināt, jo pieradīs, bet tēviem nav jāmīl bērns utt. Tas ir absurds, jo mans tēvs mani ļoti mīl joprojām un esmu laimīga, ka uz kādu varu paļauties un palīdzīga roka, ja kas man būs. Tā doma viņa ir tik dziļi galvā, kā lai to dabū laukā es nezinu. + vēl viņa labākais draugs teica, ka nevajag veltīt sievietēm daudz laika, jo tad viņas uzkundzējas. Vien vārd sakot murgs. Un es nevaru viņa to ieskaidrot, ka tā nav, ka mūsu ģimenīte brūk tikai tāpēc, ka ieklausījies sliktos padomos no vecākiem un drauga. Kā cilvēkam paskaidrot, ka tieši no tā laika viss ir mainījies, jo mēs bijām pa tiešām tuvi, kad mēģinu viņa to stāstīt viņš ieslēdzas sevī un saka, ka neko nezinu, jo esmu pārāk jauna (atkal mammas padoms).
* kāda minēja kaprīzes.. jā es pēdējā laikā esmu kašķīga, man riebj un viss ir līdz brošiņai. Kā lai cilvēkam parāda kā dzīvo labas ģimenes? Kā lai pasaka, ka mēs esam ģimene un nevienam citam nav tiesības tajā jaukties iekšā?
*meitene teica, ka es esvi nekopju. Muļķības, katru mēnesi kad vairāk naudas atļaujos sev iegādāties kādu skaistu veļiņu un gatavojos pavasarim.

Kaut vai tiešā tekstā pasaki lai iet nomazgāties.
Es jau esmu teikusi, bet viņš saka lai pierodu pie īsta veča. :-|