Ziemassvētkos pirmoreiz kārtīgi izvizinājām mūsu minkānu. Mašīnā viņam bija pagrūti - mēlīte izkārta, var just, ka uztraucies, ņaudēja pavisam citā toņkārtā. Es ļoti uztraucos, pat pa ceļam nopirku ūdeni un dzeramtrauku, jo domāju, ja nu izslāpis no uztraukuma. Vienā brīdī viņš bija tik pārguris, ka vienkārši aizmiga man klēpī. Kad vedām atpakaļ, jau vairs nebija tik traki, ņaudēja tikai sākumā. Es visu laiku centos ar viņu runāt mīļā balsī, slavēju, ka ir tik izturīgs un labs, paijāju, lai nejustos viens un zinātu, ka var nākt pie manis.
Svešajās mājās viņš iejutās diezgan ātri. Mājā, kurā bija citi dzīvnieki gan bija pabailīgs ilgāku laiku, sunim šņāca virsū, bet gar citiem gāja ar līkumu. Ļoti gribēja iedraudzēties ar kaķeni, sēdēja zem palodzes, uz kuras sēdēja viņa un dziedāja serenādes, bet nekas nesanāca, viņa viņu `atšuva`. :-D
Tādi ir mana minkulīša piedzīvojumi. :-)