esmu strādājusi par aukli, esmu auklējusi dažāda vecuma bērnus. sākumā patika ļoti, tgd vairs negribētu iet par aukli. kāpēc? pēc viena bērniņa man bez maz vai trauma palika. viņš mani vispār neklausīja, darīja ko gribēja, mēdza pat tiešām nievājoši izturēties(apmēra , ka es esmu kaut kāda kalpone) un bērnam bija tikai 3 gadi. acīm redzot kkā tas nāca no vecākiem. vecākiem tas viss tika teikts, bet viņi tikai jā , jā mūsu enģelīts un neko nedarīja lietas labā. beigs jau bērns sāka izdomāt visādas lietas, ko es viņam esot izdarījusi , kaut neko nebiju darījusi. sapratu, ka jo ātrāk , jo labāk iešu prom no šī darba. lieki piebilst, ka arī vecākus viņš neklausīja un kāpa uz galvas pēc pilnas programmas, bet tie taču vecāki. es laikam īsti ērti nejustos, zinot, ka mani filmē, bet no otras puses tieši šajā gadījumā es ļoti būtu gribējusi , lai vecākiem būtu bijusi kamera, lai viņi redz kā bērns uzvedās un kā aukle skrien nopakaļus visu laiku. es atbalstu, ka tiek nofilmēta kāda pirmā diena, vai pēc gadījumiem, kad vecākiem rodas kādas aizdomas,kad kaut kas nav kā vajag. bet visu laiku nē.
savam bērnam mēģinātu atrast auklīti, kam uzticētos, lai nebūtu jānovēro. ja nu kas uzliktu paskatīties, bet ne visu laiku.