Ja tā pierītos mans draugs, neko neteiktu, parēktu par viņa paģiru nākošajā rītā, jo zinu, ka vispār viņš dzer maz. Ja tas būtu jauns, tikko iepazīts puisis, kuram pēc loģikas vajadzētu gribēt atstāt uz mani labu iespaidu- muktu pa gabalu un labi tālu.
Man tēvs ir alkoholiķis, tā ir šausmīga nelaime un milzīgs kauns. Skaidrā cilvēks kā cilvēks, strādīgs, jautrs un tad uzkāpj uz korķa un pārsistu purnu vazājas pa pilsētas centru nedēļu no vietas un citus sūdus vāra, reāli nepatīkams un šajā laikā es sēžu ar aizslēgtām durvīm, jo lai arī neko viņš man nedarīs, ārā dabūt nebūs tik vienkārši, ja būs ticis iekšā un klausīties viņa krokodila asarās par to cik dzīve šausmīga un kāds viņš ir šausmīgs tēvs, man nav nekādas vēlēšanās. Un tāpēc, ka es esmu redzējusi kā izpaužās alkhololisms- nē. Ja mans vīrietis sāktu dzert tur enbūtu divi variantu un nebūtu nekādas domāšanas, svītra pāri vienalga kāda tur mīla pret viņu. Izmainīt šādus cilvēks nevar. Tēvs 6 gadus noturējās, likās, ka tiešām uz mūžu. Nevar viņus izmainīt, ne caur lūgšanos, ne caur asarām, tajā brīdī viņu neattur pat tas, ka sieva kravā koferus un saka, ka brauc prom, mainās tikai tas, ka pierijies lūdzās, lai neiet prom.
28
