Smieties līdz asarām

Jā, es esmu tā, kas parasti "bimbā", kad smejas.
Ir bijusi reize, kad es biju tiešām ļoti saviļņota un ar draudzenēm smējos, bet tajā pašā brīdī asaras krita tā, itkā es histēriski raudātu. Tā bija ļoti dīvaina sajūta, jo nespēju nokontrolēt :D

Bioloģijā vidusskolā runājām, ka raudāšana esot tīri nomierinošs process. Tāpēc, ja organisms jūt, ka ir pārāk saviļņots/uzbudināts, mēs raudam. Tieši tādēļ bieži vien pēc kārtīgas izraudāšanās ir tāda *uhh, nopūta* un labāk, mierīgāk palika.

Ehh, kā man patīk smieties līdz asarām:-DTikai grūti nomierināties pēc tam. Paskatos uz sarunubiedru un smejos tālāk:-D

Man taa sanāk reti, bet tik kaifīgi, tas pats, kas dievinu šķaudīt, bet man nekad nesanāk kā citiem, ka vairākas reizes pēc kārtas :D es ari gribu. Vispār pēdējā laikā reti smejos. Pie ārsta gan jau nav jāiet, izbaudi! :)

Pat googlē nekas īsti par to nav, bet man reāli asaras tek par "maziem", nenozīmīgiem jokiem :D Protams, smejos, bet tās asaras....

Oi, šķaudīšanā, tiešām, kaut kas ir... Kaut kas ir o... Pusi!

Es vakar smējos tā, ka asaras plūda straumēm un elpa trūka. Beigās jau bez skaņas raustījos kā konvulsijās, jo nebija spēka izdot skaņas. Tik labi no sirds izsmieties:-D:-D:-)

Man tā arī ir. Superīga sajūta :-D Ar labāko draugu bieži tā ir, vienmēr atrodam par ko pārsmieties :-D

Sūdīgāk ir nevarēt aiziet uz tualeti un ciesties līdz asarām.

Hmm, nu, labi, pieņemšu, ka tā vienkārši ir :D

Neticami, ka tieši tagad redzu te tādu diskusiju, jo šodien pa ļoti ilgiem laikiem tiešām smējos tā, ka asaras lija straumēm :-D Īstenībā neatceros nevienu citu reizi dzīvē, kad būtu tā smējusies kā šodien.

Uj, šitā man bieži notiek:-Dtā ka jāraud pilnīgi. Dažreiz sanāk tāda smiešanās, ka paelpot nevar, n liekas, ka tūlīt ar sirdi aiziešu, bet tas tā forši, tā izsmieties.
Jo, nu arī, ar reti, kuru cilvēku var tā atbrīvoties un smieties līdz nemaņai.

Es vakar vakaraa smeejos liidz asaraam :D
Man patiik taa sajuuta, apstaaties ir gruuti jaa haha

galvenais - ūdensnoturīgā skropstu tuša 8-)
bet vispār jau tas ir forši :) un apkārtējiem arī priecīgāk komunicēt ar cilvēkiem, kam tik dzīvas emocijas :)

Briesmīgāka sajūta ir, kad tu smejies un tie smiekli pārveršas raudāšanā. Nu, tādos dramatiskos dzīves brīžos, kad bišķi uz histēriju parauj. Bet nu jā, šis no citas operas.
Es parasti tik ļoti smejos, kad kaut kur esmu kopā ar mammu un sīčāru. Kad mūsu kompānijā ir bijušais draugs, vispār mājai jumts no zviegšanas ceļas. Tad tiešām ir tā, ka jākrīt gar zemi, jo iekšas sāp. Tirliņi. :-D