kā zināt, vai ir vērts?

Aizmirsu piebilst, ka man tūlīt būs 25.

Jums būtu labi iemācīties savaldīties un pie mazākā kašķa neķerties pie koferiem un skaļās frāzes "šķiramies!". Tas nāks par labu gan esošajās attiecībās, gan nākotnē citās attiecībās, ja tomēr izšķirsaties no šīm kāda tiešām nopietna iemesla dēļ.
Nav normāli nevis strīdēties periodiski, bet periodiski to visu dramatizēt līdz koferu pakošanai un durvju aizciršanai.

Štrunts par strīdiem, labāk pastāsti - kāpēc tu uzskati, ka viņš ir gandrīz ideāls?

Jums būtu labi iemācīties savaldīties un pie mazākā kašķa neķerties pie koferiem un skaļās frāzes "šķiramies!"

Lieta tāda, ka mēs neesam temperamentīgi, nekliedzam, nesakām lietas, kas vēlāk jāņem atpakaļ utt. Ar savaldīšanos problēmu nav. Bet jā, viņš sāka tos strīdus šādi pabeigt, un es to pieņēmu kā normu. Tagad arī pati saprotu, ka tas nav labi, bet ilgu laiku nesapratu. Viņam šķiet - ja ir problēmas, tātad nav lemts būt laimīgiem kopā.

Štrunts par strīdiem, labāk pastāsti - kāpēc tu uzskati, ka viņš ir gandrīz ideāls?

Jo, salīdzinot ar visiem pārējiem vīriešiem, ko pazīstu un jebkad esmu pazinusi - viņš ir daudz, daudz labāks, vai drīzāk būtu jāsaka, man daudz labāk patīk. Tagad man droši vien jāsāk stereotipiski uzskaitīt visas īpašības. Laipns, gādīgs, utt., bet galvenokārt, pieņem mani tādu, kāda esmu, grib, lai es būtu laimīga, manis dēļ ir gatavs daudz upurēt. Piemēram, viņš ļoti grib bērnus, liela ģimene ir viņa sapnis, bet es ne pārāk, un viņš vienmēr saka - ja beigās tu pateiksi nē, es tāpat tevi mīlēšu, mēs varam arī adoptēt (jo es to uzskatu par labāku variantu). Protams, mums ir daudz kopīgu interešu.

Kas man ir lielākais un vienīgais mīnuss šajās attiecībās - tās mani smacē. Man ir daudz vairāk interešu, nekā viņam, tāpēc gribu daudz vairāk laika pavadīt viena bet viņš lielākoties grib būt kopā. Un es nezinu, vai šis ir tas iemesls (bet tas man būs arī ar jebkuru citu cilvēku), vai iemesls ir tas, ka gandrīz no attiecību sākuma ir tā šķiršanās sajūta, vai vēl kaut kas, kā dēļ es ļoti nopietni domāju, ka viņš ir jāpamet. Bet grūti aiziet, ja nav skaidrs iemesls, nav skaidrs, kā dēļ aizeju, vai ir vērts aiziet.

Šoreiz es biju tā, kas teica ''šķiramies,'' jo esmu jau pārāk nogurusi. Un viņš piekrita, tikai piebilda, ka vienmēr mani mīlēs. Iepriekšējā reizē arī es biju iniciatore (pirmo reizi) un patiesi izvācos no dzīvokļa. Kamēr gaidīju taksi, viņš nokāpa lejā, kāpņu telpā raudāja un lūdzās, lai palieku, vēlāk rakstīja, ka runājis ar draugiem, ir bijis pilnīgs pakaļa, visā vaino sevi - sagājām atkal kopā. Ne tādēļ, ka man tie vārdi būtu glaimojoši, bet bija tik sāpīgi redzēt viņu tādā izmisumā, raudam. Dzīvot gan sākām atsevišķi.

Un tagad viņš raksta - piedosim viens otram un aizmirsīsim visu, kas bijis. Bet es vairs nezinu, vai gribu palikt kopā.

Piedot ir vieglāk, nekā aizmirst.

salīdzinot ar visiem pārējiem vīriešiem, ko pazīstu un jebkad esmu pazinusi - viņš ir daudz, daudz labāks

attiecībās - tās mani smacē.

Bet jā, viņš sāka tos strīdus šādi pabeigt, un es to pieņēmu kā normu.

Tevi attiecības smacē, viņš katru strīdu beidz ar "šķiramies!".... Nu nez. Kaut kas nav. "Laipns, gādīgs, mani mīl" ir brīnišķīgas lietas, bet nebūt ne unikālas.

57days, mums tie strīdi nav pārāk nopietni, es varu kā piedot, tā aizmirst, bet man vairs nav motivācijas to darīt. Un šķiet, esmu pārāk nepieredzējusi attiecībās, lai šo mezglu kamolu kaut kā šķetinātu. Gribas palikt kopā, bet šķiet - varbūt tikai tāpēc, ka esmu kļuvusi atkarīga no tās salabšanas eiforiskās sajūtas, jo baidos palikt viena uz visu mūžu, ja viņu tagad palaidīšu. Un gribu šķirties, bet šķiet - varbūt tikai šo šķiršanos-strīdu radītā inercē, varbūt viņš ir priekš manis labākais, kāds vien var būt... Galvā haoss.

"Laipns, gādīgs, mani mīl" ir brīnišķīgas lietas, bet nebūt ne unikālas.

Tādēļ arī rakstīju, ka sekos stereotipisks īpašību uzskaitījums. Nezinu, kā paskaidrot, ko tieši cilvēkā mīlu, un vai to vispār var izdarīt. Bet patiesi, man šķiet, ka viņš ir unikāls, jā.

Nu nez. Kaut kas nav.

Tā man arī šķiet, bet tālāk par šādu miglainu sajūtu netieku.

Šķiries. Jūs reāli esat kopā, jo viņš ar savām asarām un lūgumiem ar tevi manipulē un tev viņa ir žēl, tāpēc arī aizej atpakaļ. Ar īsto cilvēku nekad nejutīsies kā slazdā. Laipns, gādīgs un mīl ir defoltā attiecībās, vismaz vajadzētu būt, ja jūties, ka kopā ar viņu tu zaudē kaut ko no savas dzīves, tad totāli nav vērts.

baidos palikt viena uz visu mūžu, ja viņu tagad palaidīšu

???
Tev ir 25 gadi. 25. Ne 35, ne 45, ne 55. TIKAI 25. Kāds vēl "viena visu mūžu"???? No mana skatu punkta tas izskatās tā, kā tu padomātu, ja 15gadīga čiksīte nešķirtos no drauga, jo "baidās palikt viena visu mūžu".

Tas, palikt kopā vai šķīrties, jāizlēmj Tev pašai, bet pēc Tevis rakstītā izskatās, ka šobrīd esi kopā ar viņu tikai, jo Tev viņa ir žēl un ka Tu baidies neatrast citu tikpat labu cilvēku. Esmu gājusi tam cauri - pusgadu nespēju aiziet no bijušā (kaut arī tajā brīdī jau biju iemīlējusies citā), jo katru reizi, man kaut ieminoties par šķīršanos, sekoja asaras un vispār - viņš bija ārkārtīgi mīļš, gādīgs, mīlošs, dāsns utt. Beigās tomēr vienu dienu neizturēju, sakramēju somas un izvācos. Tas bija dikti smagi, raudāju vairākas dienas nonstopā, sēžot ar vīna glāzi un atceroties visus jaukos mīrkļus pa tiem gadiem, kas bija pavadīti kopā, bet beigās nožēloju, ka nebiju aizgājusi uzreiz - tā visiem būtu vieglāk.

Šīs ir manas pirmās nopietnās attiecības. Vīrietis - labākais, kāds bijis, labākais, kādu pazīstu.


pirmās attiecības. un tu jau zini ka viņš ir labākais??? tev taču pieredze nav, kā tu vari zināt ka viņš ir labākais no kuriem (neesošajiem) labākais?

???
Tev ir 25 gadi. 25. Ne 35, ne 45, ne 55. TIKAI 25. Kāds vēl "viena visu mūžu"???? No mana skatu punkta tas izskatās tā, kā tu padomātu, ja 15gadīga čiksīte nešķirtos no drauga, jo "baidās palikt viena visu mūžu".

Kā rakstīju - šīs ir manas pirmās attiecības. Esmu izvēlīga. Tagad būšu vēl izvēlīgāka, un cilvēki manā vecumā ir arvien biežāk aizņemti. Bet, godīgi sakot, mani īsti nebiedē dzīve vienatnē. Šādos brīžos vienkārši ir daudz haosa galvā, un es mēģinu atsijāt sēnalas no tā, ko tik tiešām ir vērts apsvērt.

Laipns, gādīgs un mīl ir defoltā attiecībās, vismaz vajadzētu būt, ja jūties, ka kopā ar viņu tu zaudē kaut ko no savas dzīves, tad totāli nav vērts.

Jā, tā ir taisnība, bet tajā pašā laikā es zaudēju daudz no savas dzīves arī šķiroties.

eh

Reizēm šķiet, ka pieredzes trūkuma dēļ vienkārši neprotu būt attiecībās, pati visu bojāju, jo īstu, nopietnu problēmu mums nav.

Tas, palikt kopā vai šķīrties, jāizlēmj Tev pašai, bet pēc Tevis rakstītā izskatās, ka šobrīd esi kopā ar viņu tikai, jo Tev viņa ir žēl un ka Tu baidies neatrast citu tikpat labu cilvēku. Esmu gājusi tam cauri - pusgadu nespēju aiziet no bijušā (kaut arī tajā brīdī jau biju iemīlējusies citā), jo katru reizi, man kaut ieminoties par šķīršanos, sekoja asaras un vispār - viņš bija ārkārtīgi mīļš, gādīgs, mīlošs, dāsns utt. Beigās tomēr vienu dienu neizturēju, sakramēju somas un izvācos. Tas bija dikti smagi, raudāju vairākas dienas nonstopā, sēžot ar vīna glāzi un atceroties visus jaukos mīrkļus pa tiem gadiem, kas bija pavadīti kopā, bet beigās nožēloju, ka nebiju aizgājusi uzreiz - tā visiem būtu vieglāk.

Kādēļ izlēmi šķirties no viņa? Izvākusies es jau esmu, vairāk kā mēnesi dzīvojam atsevišķi. Smagi spert pēdējo soli.

Ja tie strīdi nav nopietni, tad nav vērts to pieņemt par šķiršanās iemeslu. Es ar savējo arī strīdos, agrāk vispār katru dienu kašķējāmies. Bieži bija sajūta, ka labāk šķirties un miers. Tas jau ir vieglākais ceļš.
Es ar savējo izšķīros, jo mani tās attiecības smacēja un riebāmies viens otram, tai pat laikā mums bija ļoti daudz kā kopīga un mīlējām viens otru. Nolēmām šķirties, sāpīgi bija abiem bet tai brīdī likās pareizākais. Tas vienkārši bija vieglāk. Aptuveni pusgadu dzīvojām katrs savu dzīvi un vienu brīdi nejauši satikāmies, un sapratām ka gribam visu izrunāt un būt kopā. Tā nu tagad esam kopā, esam daudz ko iemācījušies un sapratuši. Galvenokārt to, ka nav vērts uztvert nopietni strīdus par sadzīviskām lietām.
Iesaku padzīvot atsevišķi un nekontaktēties kādu laiku, lai saprastu savu nostāju. Varbūt sapratīsi, ka gribi būt kopā ar viņu, varbūt tieši otrādi.

Izklausās, ka esi atradusi foršu manipulēšanas veidu- piedraudēt ar šķiršanos, ja džeks kaut ko nedara pa tavam. Pamest īsti negribi, jo attiecības sniedz zināmu komfortu, kā saka: "Хочет сразу и рыбку съесть, и на хуй сесть"8-)

Reizēm šķiet, ka pieredzes trūkuma dēļ vienkārši neprotu būt attiecībās, pati visu bojāju, jo īstu, nopietnu problēmu mums nav.

Man arī šķiet, ka vienīgā jūsu attiecību problēma ir tas, ko pati minēji. Kad tiek uzsāktas attiecības, dzīve nevar palikt tāda pati, kāda tā bija bez šīm attiecībām. Parādās citas prioritātes, cita lietu kārtība, ja neesi gatava no dažām lietām attiekties vai šo to mainīt savā ikdienā, tad tev nevajag šīs attiecības, jo vnk nemāki būt attiecībās. Vai nu - mācies, vai nu - turpini dzīvot bez attiecībām.

Iesaku padzīvot atsevišķi un nekontaktēties kādu laiku, lai saprastu savu nostāju. Varbūt sapratīsi, ka gribi būt kopā ar viņu, varbūt tieši otrādi.

Domāju, ka tā arī būs jādara. Paldies par padomu.

Man arī šķiet, ka vienīgā jūsu attiecību problēma ir tas, ko pati minēji. Kad tiek uzsāktas attiecības, dzīve nevar palikt tāda pati, kāda tā bija bez šīm attiecībām. Parādās citas prioritātes, cita lietu kārtība, ja neesi gatava no dažām lietām attiekties vai šo to mainīt savā ikdienā, tad tev nevajag šīs attiecības, jo vnk nemāki būt attiecībās. Vai nu - mācies, vai nu - turpini dzīvot bez attiecībām.

Bet ja tas prasa atteikties no lietas, kas ir plus mīnus tik pat svarīga, kā attiecības? Man mans brīvais laiks ir ļoti svarīgs, jo man ir nopietnas intereses, kas attīstās perspektīvā karjerā. Kad esmu ar viņu, domāju - varētu taču šo laiku veltīt darbam! Kad strādāju, tad ilgojos pēc viņa. Patiesi jūtos kā slazdā.

Alīna__
Vienkārši sapratu, ka vairs neko pret vinu nejūtu, izņemot pieradumu. Mums nebija nekādi lieli strīdi, vienkārši attiecības pamazām bija sevi izsmelušas.