Vai jums kādreiz dzīvē nācās kauties?

Bērnībā daudz kāvos ar vecāko māsu :-D Ir sanācis aizstāvēšanās nolūkos ar galvas tiesu garāku vīrieti. Ar sievieti nav sanācis un ceru nekad nesanāks :-D bail man no tādām lietām,ja nu riktīgi saskrāpē seju vai palieku bez zobiem,vai matiem

Ir sanacis daudz un dikti, gan ar meitenem gan puikam.

Diemžēl ir sanācis, vairāk gan sevi aizstāvēt, bet sadevu un viss bija ok.

Jā, pie kluba. Situācija bija pretīga, nevarēju kādas 2 dienas atiet.

Piparene, pastāsti! :-|

Sākumskolā kāvos ar klasesbiedreni - labāko draudzeni :D
Pēc tam lielākā vecumā ar citu labāko draudzeni :D abos gadījumos droši vien biju iniciators un vienmēr biju pārāka. 8-)

Kad man bija kādi 5 gadi, bērnudārzā viens puika man neļāva spēlēties ar bārbijām kopā ar manām draudzenēm, visu laiku raustīja mani...tad es iešķīlu viņam pa seju ar koka klucīti, bija asinis un un sīkajam uzlika šuves. Atceros kā vakardienu.
Sākumskolā, kad bija kādas domstarpības ar draudzenēm, mēdzām raustīt cita citu aiz matiem (tiesa, pēc stundas izlīgām vienmēr un bijām best friends forever).
Pamatskolā, no 6.-9.klasei mēdza būt visādi. Klasē bija viena kaitinoša meitene, kura visus tracināja ar savu uzvedību... vienreiz izveda mani no pacietības, neatceros par ko bija strīds, bet viņa uzdrošinājās man iedunkāt pa galvu nedaudz, atceros vēl šodien - biju dusmīga kā bullis un iebliezu viņai pa galvu trīs reizes, viņai brilles bija pa gaisu un asaras un puņķi arī. Bet, kā vienmēr, nākošajā dienā viss bija ok, un pēc gada kļuvām pat par draudzenēm, nopietni. Pamatskolā bija arī citi gadījumi, par kuriem nav jēga pat stāstīt, tādi sīkumi.

es esmu kāvusies ar vīrieti. tā man ir trauma, psihologjiski. man ir grūti pienjemt to, ka esmu kāvusies...un vēl pie tam ar vīrieti.

Man šķiet, ka skolas gados visiem ir sanācis kaut reizi kādam iesist, it īpaši kādam puikam, kurš neatlaidīgāk kacināja. Bet tā nopietni kauties nav sanācis...
Lai gan jau ilgāku laiku galvā ir doma, ka gribētos vienu "dāmu" sasist cik vien varēšanas iekšā. Staigāju pa pasauli un cenšos līdz tam nenolaisties :-/

Esmu nenopietni kāvusies. Ar māsīcu bērnībā, bet tur viņa ātri atkāpās un es arī pakaļ negāju. Ar draudzeni, kur es viņu vienkārši noliku uz lāpstiņām un aizgāju, ilgi pēc tam nerunājām.
Trešā reizē bija ar draugu ar kuru joprojām esmu kopā. Pateica viņš man kaut ko, kas mani tajā reizē šausmīgi aizvainoja, neatceros vispār par, ko toreiz bija runa, atceros tikai, ka viņš pateica, lai es necerot, ka viss notiks kā es gribu. Tā arī ir bijusi vienīgā reize, kad es tiešām biju nikna līdz baltkvēlei, aizgāju, paraudāju, jau sazinājos ar tēvu, lai brauc man pakaļ un tad viņš pēc pusstundas nāca ar mani kaut ko runāt un es uzlikos virsū, beidzās ar to, ka viņš mani apskāva un turēja, lai es viņam zobus neizistu.. Tiešām ceru, ka nekad mūžā vairs nenāksies būt tik nikani, pašai no sevis bail sametās, sajūta, ka kaut kas pilnīgi smadzenēs aizverās un vienīgā doma ir sist un sist, tādā stāvoklī var arī kādu nosist, kad vairs nevarēju iesist, jo mani turēja, atceros, ka no tām dusmām pat trīcēju.
Bet vispār es esmu mierīgs cilvēks un uz konfliktu parasti neeju, drīzāk, ja kāds mani kaut kā aizskars pārraušu visus kontaktus. Sist mani, par laimi, neviens nav nācis, lai nāktos aizstāvēties :D

jā, bērnībā kāvos ar brāli, kaimiņpuikām un māsīcu. reiz uzšāvu arī klasesbiedram- par šo dabūju piezīmi dg.
pieaugušā vecumā vienreiz ir gadījies pagrūstīties tusiņā ar citu meiteni. bija tik nāvīgas dusmas, ka tas būtu varējis slikti beigties, ja citi nebūtu iestājušies pa vidu.

Oj, pamatskolas gadi man bija traki, biju klases izsitēja(s) Ļoti kāvos ar vienu čali, vairākas reizes esmu viņam pārsitusi degunu.Bet es ar to nelepojos. Tagad esam ar to čali labi draugi, pirms pāris gadiem izrunājāmies ar viņu,es lūdzu piedošanu.

Vienreiz vienam čalim pie Pulkveža uzsitu kārtīgi ar dūri pa seju, ka pat apvēlās augšpēdus, tikai tādēļ, ka aizvainoja manu draudzeni.

Gandrīz vienreiz izkāvos ar vienu meiču, bet mans draugs turēja mani,neļāva tādas lietas darīt.

Ar pašreizējo draugu esam grūstījušies, bet pēc tās reizes,kad bija vistrakāk abi sapratām, ka tas ir pavisam traki,ka tādas lietas nedrīkst darīt :)

Bērnībā ar sētas puikām reizēm sanāca izkauties, tad ar brāli regulāri kāvāmies. Pieaugušā vecumā vīram vienreiz attiecību sākumā kādas piecas pļaukas no visa spēka iebliezu pa seju. Pēc tam ilgi jutos tik pretīgi, ka vairs nespēju pacelt roku pret citu cilvēku. Un vienreiz pa jokam plēsāmies ar spilveniem un es nejauši trāpīju viņam pa seju. Tehniski, vīrs uzskrēja dūrei. Bet tas jau neskaitās, vai ne?:-D

Fui, nav pretigaaka skata par divaam pieaugusham sievieteem kuras kaujas! Pati neesmu ne reizi kaavusies, nav naacies krist tik zemu

lindadada

Ja tevi viņa nepatiesi apmelo un runā aiz muguras nepatiesas lietas, tad pienāk laiks un piepildās pacietības trauks, kad tā vien gribas pa muti uzšaut

Fui, nav pretigaaka skata par divaam pieaugusham sievieteem kuras kaujas! Pati neesmu ne reizi kaavusies, nav naacies krist tik zemu

Štrunts par tām sievietēm. Manuprāt, vispretīgākais un zemiskākais ir cilvēku bara stāvēšana malā un noskatīšanās, kā piekauj kādu vājāko, kautiņa filmēšana un priecāšanās par to!