vientulība?

Amex, bet vai tevi tas nenomāc, ka ir tikai kaut kādi paziņas un viss?

turklāt ieviešot mājdzīvnieku, baidos, ka mans izmisums par vientulību tikai pieaugs - sajutīšos kā pensionāre, kurai vienīgie draugi ir suns un kaķis :D

Jocīgi, es viens nemaz nejūtos vientuļi.

es viens nemaz nejūtos vientuļi

Tas pats. :-)

Amex, bet vai tevi tas nenomāc, ka ir tikai kaut kādi paziņas un viss?

protams ka nomac!!! lielakoties jutos ljoti ljoti vientulji. bet esmu to pienjemusi - iet un dzivot un gut iespaidus viena. ta nav gluzhi pilnvertiga dzive. bet, ko tad , labak churnet majas un skatities 4 sienas? eju uz teatriem, koncertiem, izstadem, shoppinga, uz juru braucu.. ja draugiem laiks un man gribas, tad izeju cilvekos kompanija :) tas ir retak. bet es toties noverteju, ka ir kads, kurs velas manu kompaniju. jo man nav to socialo prasmju diemzel. ta ir mana butiba. cilveki ir dazhadi.

es ceru ka man izdosies driz atrast otru pusiti un dzives kvalitate uzlabosies. jo divata ir jautrak baudit dzivi.

turklāt ieviešot mājdzīvnieku, baidos, ka mans izmisums par vientulību tikai pieaugs - sajutīšos kā pensionāre, kurai vienīgie draugi ir suns un kaķis

Sorry, bet šis nu ir viens stulbākajiem stereotipiem, kāds eksistē sabiedrībā. (t)

Lai gan dzīve, izmantojot visus soc. tīklus it kā veidojas ļoti sabiedriska, patiesībā vientulības problēmas ir milzīgas.
Daudzi no tiem kuri neiziet āra no FB, insg u.c tīkliem ir vientuļi neskatoties un simtiem tīkla draugu.

Cilvēks ir sociāla būtne un sabiedrība tam ir ļoooti svarīga. Ir protams vientuļnieki izņēmumi, bet tādu ir ļoti maz.
Pat ja labi ir būt vienam un viss ir forši, tad ar gadiem tas mainās, jo mainās cilvēka attieksme un vērtības.

Tagad ir moderni būt egoistam, dzīvot ar savām svarīgajām kaprīze un vajadzībām, bet vienam. Un tad sākās - gribās atslābināties, vajag iedzert, zālīti uzvilkt u.t.t

Iemācies meditēt, noteikti palīdzēs, jo savādāk tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Stipri šaubos, ka cilvēkam, kurš par vientulību arvien vairāk domā, to mainīt spēs kādi ārēji apstākļi. Parasti tā nenotiek un ar gadiem kļūst tikai sliktāk, tāpēc ir jāizzina sevi un jāmeklē savs ceļš. Kad to atradīsi, šādas domas liksies smieklīgas.

man gan neliekas, ka tā ir modes lieta, drīzāk, ka vientulība ir daļa cilvēcības. un tā vienmēr ir bijusi, tikai tagad, kad vairāk pievēršamies sev un regulāri domājam "vai esmu laimīga", izkristalizējās vientulība. man tā šķiet kā norma. galu glā, mēs katrs esam vieni.

man bieži vien ir sajūtas, ka man te, šajā pasaulē, nevajadzēja būt, ka te nav paredzēts nekas priekš manis. Ka esmu kļūdas pēc te ieradusies

Tāda sajūta, it kā es pati šos vārdus būtu rakstījusi. Tiesa gan, laika gaitā man ir izdevies ieviest skaidrību un saprast, ka tādas kļūdas nemēdz notikt un ka jēga, liela jēga ir pilnīgi katrai dzīvei. Ar laiku, pieaugot izpratnei, kļūst vieglāk, bet tā vientulības sajūta pilnībā nepazūd, visticamāk, nepazudīs nekad. Citi cilvēki to nespēj kliedēt un pat nespētu, lai kā arī censtos, lai gan, protams, ir dažādas attiecību un mīlestības formas, kuru radītā laimes sajūta aizēno dvēseles vientulību. Bet tas arī ļoti atkarīgs no cilvēka. Vēl par attiecībām runājot – ir liela atšķirība, vai attiecības meklē, lai aizpildītu tukšumu sevī, vai veido kā papildinājumu savai jau pilnīgajai būtībai. Vienīgais stāvoklis, kas pilnībā izslēdz vientulības sajūtu, ir tad, kad esi pilnīgā saskaņā ar sevi un kad iekšējā un ārējā pasaule ir līdzsvarā. Jautājums tikai, ko katram tas nozīmē. Pēc Tevis rakstītā spriežu (varbūt kļūdos), ka Tu varētu būt viena no tiem, kam jārok dziļi un ilgi, lai tiktu līdz savai iekšējai patiesībai.

Man arī tā bija, varu to tikai izteikt ar to, ka neīstais cilvēks blakus bija. Tajā brīdī, kad bijām kopā likās, ka vaina ir manī, esmu kaut kāda ne tāda, bet tagad pēc laika saprotu, ka vaina bija viņā. Nebija atbalsta, rūpju, mīlestības. Šobrīd, kad esmu viena, lai cik dīvaini tas nebūtu, es staroju, jūtos piepildīta un saprotu cik daudz labu cilvēku man ir blakus :) un noteikti nejūtos vientuļa. Ticu, ka mans īstais cilvēks vēl atnāks.

Jā, un vēl. Pats, pats vienkāršākais un arī dabiskākais veids, kā cīnīties ar dvēseles vientulību, ir ar to necīnīties. Apzināti sekot un ļauties savām sajūtām. Emocijas, sajūtas ir kā iekšējais kompass, kas vienmēr rāda virzienu uz laimi, ko nu katram tā nozīmē. Arī negatīvās sajūtas un īpaši negatīvās. Parasti cilvēki par katru cenu cenšas tās apspiest, izkliedēt, novērst uzmanību, bet tāpēc jau arī jūtas iekšēji vientuļi – nu loģiski, jo pat paši atsakās ar sevi būt kopā. Bet, veltot nedalītu uzmanību savām sajūtām, tās agri vai vēlu aizved tur, kur Tev jābūt, tikai jārēķinās, ka, ejot šo ceļu, augšā peldēs visas zemapziņas traumas un problēmas, ar kurām būs jātiek galā. Ir, protams, daudzas advancētākas metodes, no kurām liela daļa balstās uz meditācijām un dažādām garīgajām mācībām. Ja ir par to interese, iespējas ir neierobežotas. Taču pilnīgi pietiek arī ar vienkāršu sevis apzināšanos (kas reizēm nemaz nav vienkārši, īpaši vientulības gadījumā).

Katru dienu tā jūtos. Pagaidām vēl neesmu pārvarējusi,bet esmu procesā,nezinu gan kā ies.

Jā, nereti ir tāda sajūta. To pārvaru, klausoties mūziku, lasot grāmatas, rakstot dzeju un apmeklējot dažādus pasākumus. Dažreiz sev jautāju "Vai esmu saviem draugiem kaut cik nozīmīga?" Jo pārsvarā es esmu tā, kas interesējas, kā otram klājas, ierosinu kaut kādas aktivitātes, kaut kur doties u.tml. Diemžēl bieži nesakrīt pat intereses. Ilgojos pēc soul - mate, ar kuru sakristu intereses, gaume un dzīves uzskati, saprotu, ka tas nav iespējams uz visiem 100 %, bet tomēr...

Bija tāda sajūta. Kad biju ar neīstajiem vīriešiem un dzīvoju nevis savu dzīvi, bet to, kādu man vēlēja apkārtējie. Kā tiku galā? Sāku dzīvot savu dzīvi, kā es vēlos, jo tā ir tikai un vienīgi manējā. Atsāku lasīt dažādas grāmatas un atrast laiku saviem hobijiem ne tikai darbam. Un protams satiku īsto vīrieti. Paralēli tam visam notika arī izmaiņas personībā un dzīves uztverē. Pat tagad, kad fiziski esmu viena, nejūtos vientuļi. Pieņemu to kā foršu laiku apstāties ikdienas ritmā, veltīt laiku sev. :-)

liels paldies jums par viedokļiem un dalīšanos sajūtās, liek daudz ko pārdomāt!