vientulība?

Jā, esmu. Skrēju kā vāvere ritenī piepildot savu karjeras sapni, ka aizmirsu novērtēt blakus esošos cilvēkus. Jutos ļoti vientuļa, lai gan bija viss.
Bet mana recepte diez vai tev derēs, jo atlika nomainīt vīrieti pie sāniem, kad atvērās čakras un sapratu, kas ir kas un kam tiešām dzīvē ir nozīme. Kaut kā pats viss no sevis sakārtojās.

Marjory, vai tas nozīmē, ka kaut kādā ziņā juties vientuļa, nesaprasta tieši ar konkrēto vīrieti?

Lonija jā, kaut kā fiziski iepriekšējais aizpildīja it kā to lomu dzīvē vīrietis, bet tas nedarīja mani laimīgu. Man pat grūti paskaidrot kāpēc, jo raksturi saskanēja, dzīvojām harmonijā, bet es nejutos labi kopā esot. Bieži vien jutos vientuļa par sēžot divatā ar viņu vienā istabā.

Kad iepazinos ar esošo otro pusīti, tad viņš man lika uz dzīvi paskatīties no cita skata punkta un kopš esam kopā, nevienu reizi neesmu sajutusi iepriekšējās emocijas. Tagad pat esot viena nejūtos vientuļa :) (domāts, kad draugs aizbraucis komandējumā, piemēram)

Jā, man tāda ir nepārtraukti. Tas nav saistīts ar to, ka es nevarētu atrast savu vietu zem saules vai man kā trūktu, tā vienkārši ir konstanta sajūta. Cik sevi atceros, esmu tā jutusies. Pat nezinu, kas varētu šo sajūtu mazināt. Iespējams, spēja pazust, kļūt neredzamai, bet visu tomēr vērot no malas. Reizēm man liekas, ka visa pasaules kārtība ir tracinoša, cilvēkus izmisumā dzenoša un bezjēdzīga. Visšausmīgākais ir tas, ka dzīves jēga ir jāatrod pašam un daži to pozicionē kā galveno dzīves uzdevumu. Bet, ja nu es nemaz nebūtu gribējusi piedzimt? Ok, lai paliek, es jau filozofēju.
Kā tam tikt pāri? Meklēt prieku dažādās lietās, notikumos. Man palīdz dzīvnieku klātbūtne, tie tiešām ir, var teikt, vienīgie radījumi, kas izslēdz vientulību kā tādu, jo instinktīvi jūt tevi, tavas domas, uzreiz saprot. Būt dabā un sajust to sev apkārt. Reizēm, pat, ja stāvu pārsalusi / salijusi, stiprā vējā, cenšos izslēgt apziņu no apkārtējā, pilnīgi iedziļinoties mirklī un savās sajūtās. Tad rodas sajūta, ka esi burbulī un visu redzi no malas, un nekas tevi neietekmē.

Jā, man tāda sajūta ir nepārtraukti.

Atvainojiet!

Es domāju, katrai pienāk tāds brīdis. Bet es to saistu ar "labo dienu" un "dienu, kad viss ir greizi". Kad man gribās pažēlot sevi varu būt neapmierināta ar visu :-D
Man palīdz brītiņš vienatnē, kad novērtēju un apdomājos.

Jā, man tāda ir nepārtraukti. Tas nav saistīts ar to, ka es nevarētu atrast savu vietu zem saules vai man kā trūktu, tā vienkārši ir konstanta sajūta. Cik sevi atceros, esmu tā jutusies.

identiskas sajūtas manējām, taču es tās nesasaistu ar labajām vai sliktajām dienām - reizēm domāju, vai tik tas nav kaut kāds depresijas paveids?...

Ar vientulību ir kā ar gribēšanu. Vai gribi miljonu? Protams! Uz hesīti aiziet gribi? Labprāt! A uz mēnesi aizlidot gribi? Nu nebūtu slikti! Bet ko mēs daram lai sasniegtu to, ko tipa gribam? Neko. Atslēgas vārds te ir "nebūtu slikti", jo iepriekš nosauktais nav gribēšana, bet vienkārši novērtēšana pozitīvi. Ar vientulības sajūtu ir tas pats. Ko es daru lai nejustos vientuļi?

Blacksmith, es varu justies vientuļa pat tad, ja man blakus ir mīļotais cilvēks vai arī mana ikdiena ir aizpildīta līdz pēdējai minūtei. Reizēm šķiet, vai tas ir normāli, ja esot kopā ar otro pusīti, jūties tik vientuļi?
Gluži kā Marjory raksta

Man pat grūti paskaidrot kāpēc, jo raksturi saskanēja, dzīvojām harmonijā, bet es nejutos labi kopā esot. Bieži vien jutos vientuļa par sēžot divatā ar viņu vienā istabā.

laikam tas, ko vēlējos uzzināt, ir, vai arī citas meitenes kopā ar saviem vīriešiem jūtas vientuļi (kaut atiecībās viss it kā kārtībā)

Man ir prieks, ka esmu iemācījusies pavadīt laiku arī vienatnē!:-D man patīk skatīties filmas, uztaisīt skaistumkopšanas rituālu, skanot skaļai uzmundrinošai mūzikai! Un tādos brīžos nejūtos vientuļi. Jā, man ir pazudis kontakts ar tā laika draudzenēm, bet esmu darījusi, lai šis kontakts atjaunotos! Un, diemžēl, tas nav sanācis, bet es darīju kaut ko,lai tas mainītos. Nu ok.. ja nav tad nav! Mazliet pacepjos, bet tas pāriet. Manā dzīvē ir citi cilvēki, ar ko pavadīt laiku! Tāpat ar darbu. Gribu citu, un strādāju pie tā, protams, ir slinkums citreiz, citreiz esmu nogurusi.. bet ir cilvēks, kas mani atbalsta un palīdz (l)

Man šķiet, ka attiecībās, ja viss ir kārtībā, tad arī nebūs vientulības sajūta pat tad, ja klusēsim.

Ā, te runa par otrajām pusītēm? Otra pusīte ir tikai dibenam.

nu nē, ne jau tikai par otrajām pusītēm, bet arī par tām - vienkārši meklēju cēloņus! Man no malas izskatās, ka Luellas gadījumā runa ir par divām dažādām lietām - pašpietiekamību, kad ir labi ar sevi vienatnē un pašai ar sevi nav garlaicīgi (ar to man nav problēmu) un vientulības sajūtu dvēselē, kam nav izskaidrojuma, bet kas var piemeklēt pat cilvēku pilnā pūlī. Kā tajā teicienā, ka cilvēku pilnā pūlī vari justies vientuļāks nekā viens pats būdams mežā

Īstais cilvēks blakus daudz ko maina - jo labas, mīlestību veicinošas attiecības nes tikai labu, emocijas pozitīvākas, veselība uzlabojas, kaut kas dzīvespriecīgs notiek, nav laika nodoties domām par vientulību :) es 5 gadus biju ar cilvēku ar kuru nesapratos, kaut gan ar ģimeni tikos un darbs bija (tiesa gan, ļoti nogurdinošs), tad arī jutos visvientuļāk - viena jau nebiju, bet kaut kas nebija kā vajag

Ir kāds cilvēks, kas Tev nav licis šādi justies? Vienalga - draudzene, draugs, tante utt?

Jā, man tāda ir nepārtraukti. Tas nav saistīts ar to, ka es nevarētu atrast savu vietu zem saules vai man kā trūktu, tā vienkārši ir konstanta sajūta. Cik sevi atceros, esmu tā jutusies.

priekš sevis esmu sapratusi, ka vietās un citos cilvēkos piepildījumu neatradīšu, jāmeklē sevī. neesmu atradusi.

nannerle, arī sevī neesi atradusi?
Luella, īstenībā sarežģīts jautājums, kas ļoti liek aizdomāties. Varbūt ar bijušo draugu neesmu jutusies vientuļi, taču kopā bijām pārāk īsu laiku, lai varētu spriest - varbūt tie bija taureņi vēderā un rozā brilles, un pēc laika tāpat sajustos vientuļi... nezinu!
reizēm arī domāju par to pašu, ko min nannerle, cik daudz vispār varam gaidīt no citiem un notikumiem, ka tie kliedēs mūsu vientulību? Varbūt, ka man ir kaut kāds vientulības gēns, ko nekas nespēs iznīcināt un ar to vienkārši jāiemācās sadzīvot?
Bet citreiz varētu izlēkt pa logu aiz vientulības... :'-(

Mūsdienās gudri ieteikt, ka cilvēkam vispirms ir jāiemācās pieņemt sevi un atrast laimi sevī, iemācīties neko negaidīt no citiem, iemīlēt sevi un tad tev veiksies arī citās dzīves jomās. lai gan, tā arī ir :-) Esmu 100% pārliecinājusies, ka ir nozīme tam, kādi cilvēki ir mums apkārt. Pirmajās attiecībās ( bijām kopā 5 gadus ), es jutos ne savā ādā, es nebiju pārliecināta par sevi, savām spējām. Otrs cilvēks nemotivēja mani nekam. Liedza darīt lietas, kas man patika, nodarboties ar to, kas patīk.. Tad es sajutos vientuļa, nelaimīga, nenovērtēta. Es biju sašļukusi, sevi pazaudējusi. Tolaik man bij 19 vai 20 un pat laikam 21.. Es jutos tā, ka man arī nemaz neko nevajag! Bet šobrīd ir tā, ka man ir domas par to, kāpēc es neiepazinos ar tagadējo draugu ātrāk, kāpēc es ļāvu bijušajam sevi tik ļoti ietekmēt? Esmu mainījusies pateicoties tikai vienam cilvēkam. Un tikai tagad, kad klauvē pie durvīm mani 26, es saprotu, kas ir mīlestība. Es tikai nesen sapratu, kas ir patiesa laime. Tikai tagad es saprotu, ka man nav jāizliekas laimīgai. Tikai divus gadus es patiesi jūtu, ka otrs manis dēļ ir gatavs uz visu.
Tāpēc, jā.. es droši varu apgalvot, ka viss skaistais nāk no manis pašas vispirms un tikai tad, to skaisto papildina mīļotais cilvēks!

man bieži vien ir sajūtas, ka man te, šajā pasaulē, nevajadzēja būt, ka te nav paredzēts nekas priekš manis. Ka esmu kļūdas pēc te ieradusies, tāpēc man nebija paredzēti, piemēram, draugi un draudzenes, jo komunikācija ar cilvēkiem raisās ļoti smagi. Man ir TIKAI viena draudzene, un tā pati dzīvo tālu prom, paziņu ir ĻOTI, ĻOTI maz - iespējams, arī tur meklējama daļa iemeslu vientulībai. Bet, kā lai tos draugus atrod? Radies iespaids, arī tepat cosmo lasot diskusijas, ka daudzas nemaz nevēlas sev draudzenes, daudzām jau ir un neko jaunu nemeklē, nekādi kursi arī nepalīdz, jo līdz šim nekāda draudzība nav tādos izveidojusies...

nu bet ar tam jaunajam draudzibam ir ka ir...

kaut kadus pazinjas sanak iegut, vai darba kolegus ar kuriem parunaties var darba laika, bet tas ari viss. bet es jau esmu sapratusi, ka esmu pati laikam vainiga. neesmu tik komunikabla, sabiedriska, vai vel kas. ka ir ta ir. suni panjem. bus ar ko parunaties.