Būs vien jāizveido TOP 5, savādāk es neaiziešu gulēt, rakstot un cenšoties visu atminēties.
1. Silvijas Rannamā "Kadrija" - pirmā nopietnā sastapšanās ar smago literatūru, kas uz mani kā septītās klases skolnieci toreiz atstāja ļoti lielu iespaidu.
2. Kristiāne F. "Mēs, Zoo stacijas bērni" - lasīta reizes vismaz trīs, bet tikai otrajā reizē uztvēru to zemtekstu un spēju reāli palūkoties šajos varoņos un darbībās, kā arī cēloņos un sekās.
3. Jānis Joņevs "Jelgava 94" - varu to saukt par SAVU grāmatu, kas ir lasīta n-tās reizes, nekad nav apnikusi, kā arī pirmajā lasīšanas reizē bija kā svaigs gaisa malks, uzsākot jaunu dzīves posmu, un man tā arī bija burvīga satikšanās ar sev pavisam jaunu un neizpazītu mūzikas žanru, kas jau vairākus gadus ir viens no maniem mīļākajiem. (+ gan Kristiānes F., gan J. Joņeva grāmatās bija iespēja man ielūkoties tajā laikā, kurā vēl nebiju dzimusi, kas ļāva izdarīt arī savus secinājumus)
4. Jau pieminētā Rāni Manickas grāmata "Rīsumāte" - liels kultūršoks, bet ceru kādreiz saņemties un izlasīt līdz galam.
5. Šo vietu dala Z. Ērgles triloģija "Starp mums meitenēm runājot" un Noras Ikstenas "Mātes piens"
Ir daudzas grāmatas, kuras ir jau sarakstā, lai būtu izlasītas, bet nav jau laiks un tas sāpina. (t) kā arī ir daudzas, kuras nav pieminētas, bet ir pelnījušas būt šeit. Varbūt nākamreiz. :-)
P.S. Varbūt ir kādai zināma kāda laba grāmata, kas ir iznākusi nesen un ko noteikti būtu vērts izlasīt? :-)