Paniskas bailes

Nu normāli tas nav, manuprāt. Protams, nedrošība un mazas bailes no tā var būt, bet taisīt histēriju, skriet prom... patinot filmu atpakaļ, vai nav kāda slikta bērnības pieredze ar ārstiem?

tad kad buus jaadzemdee, buus jau par veelu, jo tas buus jaadara :D

no kaa tieshi tev bail? tad jau tev arii no paratiem cilveekiem buutu jaabuut bail, zobaarst jau tev nesaak urbt tikko kaa apseedies kreeslaa..

Es arī domaju, ka varētu būt pie vainas traumatiska pieredze bērnībā, bet vienīgais, ko es atceros tā spilgti, kad man bija kādi gadi 10 vai 12, māte aizveda pie kaut kāda ārsta vīrieša, tur man bija jāizģērbjas pilnīgi kailai un man radās kaut kādas sliktas emocijas, skrēju prom, bļāvu. Bet neko sāpīgu man tur nedarīja. Es nezinu, tas viss ir uz nervu pamata un man liekas , ka man ļoti sāp, pat, ja man piem. ņem asinis no vēnas, es sēžu, raustu roku, man ir lielas bailes. Pati saprotu, ka muļķīgi, bet nezinu, ko iesākt ar sevi. Kad palasos dzemdību stāstus, kā sāp, kā tur šuj, man vispār pretīgi paliek, jāsaka, ka man dzīvē nekas nav šūts, nav bijušas operācijas, saslimšanas utttt.
Man jau slikti no tās domas vien paliek, ka tajā jūtīgajā vietā lejā varētu kaut ko šūt, pretīgi

man bija kādi gadi 10 vai 12, māte aizveda pie kaut kāda ārsta vīrieša, tur man bija jāizģērbjas pilnīgi kailai

Omg! Es domāju gan, ka radusies trauma!! :o
Kas, pie joda, tas par ārstu? (ginekologs? fizioterapeits?) . Lai arī tas ir ārsts, nedomāju, ka ir normāli likt bērnam (!!) pilnībā izģērbties. Ja vēl tā būtu sieviete-tante, tad cita lieta!...

Tas man liekas bija endokrinologs, man bija paaugstināts svars, lika svērties, apskatīja mani visu utt. Bet neko jau sāpīgu it kā nedarīja. Citu neko tādu traku bērnībā neatceros, no kā varētu būt tās lielās bailes.

Vai tad tādās apskatēs arī apakšbikses un krūšturis jāvelk nost?

:D :D par apenēm neatceros, krūšturi nenēsāju vēl, skaidri atceros, ka plikos pupus pētīja, nepatīkami man tas bija. Bet vispār jautājums bija cits, ko iesākt tagad?

meklēt rokā un sūdzēt tiesā veco krabi! :D

(joks)

Nu nezinu, aizej parunājies ar psihoterapeitu.. Vajag "dabūt nost" tev to traumu un paniskās bailes. Citu variantu nav. Vai nu jāstājās jehovniekos - laikam viņiem arī medicīna un ārsti nepatīk :D

tā ir fobija , man arī tāda piemīt .... :-)

Par Magntisko rezonansi - tur jau ne jau ārstu vaina. Tur Tev drīzāk kaut kāda klaustrofobija - ne? Es ar nevaru magnētisko uztaisīt - iestājas panika.
Bet pie pārējiem ārstiem (izņemot zobārstu).. nu kas tur traks?
Tā kā noteikti tā ir kaut kāda psiholoģiska barjera un iesaku Tev aiziet pie kāda terapeita parunāties.

man ir bailes no zobārstiem tieši, zinu, ka tas nāk no bērnības, jo nu pirmās reizes tur nebija jaukas, urbja troksnis jau aiz durvīm lika raudāt :D tai laikā daktere bērniem ar anestēzijām neaizrāvās.
Ieteikumi- vai nu saproti un pieņem, no kā tev tas vai dodies pie kāda daktera par šo problēmu parunāt.vai tev no tādiem arī bail?

hipnoze??

Man arī ir paniskas bailes no ārstiem... Ja nav mirstama kaite vnk neeju pie ārsta. Ko darīt nezinu, bet šaubos, ka tās bailes ir iespējams izkliedēt. (t)

Izklausās briesmīgi. Dažos gadījumos bailes var izzust, atrodot savu ārstu, ar ko kopā jūties komfortabli. Kādreiz ļoti baidījos no zobārstiem, taču kopš esmu atradusi zobārstu, ar kuru saprotos un kuram rūp mana labsajūta, zobārsta apmeklējums man vairs neraisa nekādas negatīvas izjūtas.

Man joprojām ir problēmas ar zobu ārstiem. Lielas. Man ir taaaaada trauma, ka es noģībstu gandrīz katru reizi esot pie zobu ārsta. Un lai uz turieni vispār aizietu, man ir ilgi un dikti sevi jāpierunā.

Manuorāt, lielākajai daļai cilvēku ir kāda fobija. Man arī ir bail no atsevišķiem ārstiem, zobārsts tajā skaitā, bet nekas nepārsniedz manu fobiju nodot asinsanalīzes, un vispār jebkādas adatas un asinis. Velku līdz pēdējam brīdim, kad tiešām vairāk nevar un VAJAG, un arī tad sēžu uzgaidāmajā telpā un raudu, un liekas, ka tajā procesā paģībšu. Nesen bija jānodod, un māsiņai tik žēl mani palika, ka pēctam piedāvāja šokolādes konfektes, ko parasti bērniem pēctam iedod :-D
Kas man palīdz - domāt, ka tas viss neilgs mūžību. Zobārsts, asinsanalīzes - nu, pārbaudīs, izmeklēs un viss. Kas ir tās minūtes uz kopējā (kaut vai visas dienas) fona? + domāju, ko pēctam foršu darīšu, lai sevi nomierinātu :-D nesaku, ka jūtos tpc komfortablāk, bet vismaz palīdz nepaģībt :-D

Es laikam neesmu normāla, jo man nav nekā tamlīdzīga. Jā nepatīk, bet neraudu un netaisu traci.

es arii biju vienaa ieriice ieksha tur bij poga janospiezh ja paliek slikti, es iztureju, jutos kaa kosmosaa bij asociacija ka uudens pileja virsu tur bij daudz asociaciju,bet visas jau piemirsu.

man ir bail redzet sapnjus jo vnmer redzu murgus.