Kad rakstīju savu pirmo komentāru, diemžēl, nebiju izlasījusi visus iepriekšējos. Šeit situācija taču ir pilnīgi aplama, lai neteiktu vairāk. Vai tā vispār ir dzīve? Ar šausmām lasīju gan par vīrieša (lai gan man grūti tādu personu saukt par vīrieti) kaprīzēm, gan lutināšanu, gan to, ka viņam jāuztaisa ēst, jānopērk kārumiņi, vēl netīrās zeķes jāsalasa un trauki jānomazgā... Un man gribas autorei teikt - attopies! Lūdzu! Ko labu vispār dod attiecības? Jo vairāk lasu, jo vairāk izklausās, ka viņš vienkārši izmanto draudzenes labo sirdi, jo kāpēc gan kaut pirkstu pakustināt, ja tiec apkalpots kā karalis. Es neredzēju nevienu pašu labu vārdu - par dāvaniņām vai mīļiem vārdiem, romantiskiem mirkļiem vai sajūtu, ka sieviete attiecībās jūtas mīlēta. Tad priekš kam tādas vispār ir vajadzīgas? Es ieteiktu padzīvot atsevišķi, ja gluži šķirties negribas, lai gan manā uztverē tas būtu vienīgais prātīgais risinājums - nesaprotu kā var sevi tik ļoti nemīlēt, lai visu savu naudu, kura nākusi pateicoties negulētām naktīm, smagām darba dienām un visam pārējam, līdz pēdējam centam atdot par to, lai vīrietis varētu rīt zilo sieru, kamēr pati knapinies ar griķiem. Ja sanāktu padzīvot atsevišķi, redzētu kā ietaupās nauda, varētu atļauties palutināt sevi, sakārtot dienas režīmu, neuztraukties par to, ka apkārt mētājas izmētātas zeķes vai ka jāieplāno laiks vakariņu gatavošanai. Tā vietā, lai domātu par tādu tipu, varētu veltīt laiku tikai sev. Cik ļoti sevi jāienīst, lai būtu vēlme savu jaunību pavadīt ar tādu veci, tā vietā, lai attīstītu hobijus, labi izgulētos, par savu naudu palutinātu pati sevi + baudītu dzīvi kā sieviete, nevis noskrējies suns. Lūdzu, sāc domāt par sevi! :'-(
73
