Es nezinu vairāk ko darīt...es sevi uzskatu par neglītu padauzu, kropli un ku*i. Tiešā vārdā NEGLĪTU. pieeju pie spoguļa un redzu cik man resns deguns, neglīti mati, pārāk iekritušas acis, zili riņķi, pumpas, netīra seja, nesmuka uzacu forma...uzskatu, ka mans ķermenis un augums ir pretīgi. Skatos uz citām meitenēm un sievietēm ar skaudību un prātoju kāpēc nevaru būt tāda kā viņas. Noraugos uz paziņām (nevis draudzenēm) ar vislielāko skaudību.
Protams, mani ir morāli un arī fiziski pazemojuši pamatskolas un vidusskolas gados, katru dienu pietam, kā redzu, tas ir atstājis lielas sekas uz manu mentālo veselību, jo šie skolas laiki man vijās cauri prātam visu laiku. Nespēju tikt pāri tam. It kā dzīvoju pagātnē. Man arī nebija draugu un nebija ar ko izrunāties, visus šos gadus biju klusējusi un pieņēmusi to ko man saka. Tā bija mana kļūda.
Tagad man jau ir attiecības, sen kā puisis pie sāniem. Esmu viņam teikusi ''iešu uz solāriju'', ''vai, gribu tagad blondus matus'' utt. Nemitīgi viņam saku kā man vajag jaunas drēbes, kalnu ar kosmētiku un visu laiku saku, ka esmu neglīta un pretīga ku*e un kā tādu briesmoni kā es var iemīlēt.
Es nezinu ko darīt. Es negribu viņu pazaudēt dēļ neapdomīgām runām. Varbūt man ir ķermeņa dimorfisms? Ka es sevi redzu neglītu, bet patiesībā neesmu tāda. Es nezinu, bet zinu, ka jāpieliek vienreiz punkts dzīvei skolas gados. Nezinu kā un ar ko sākt. Man ir grūti, tie aizvainojumi man joprojām skan ausīs.