Esmu bijusi gan tādās kaislīgās attiecībās, kad tiešām liekas, ka varētu no tilta lekt nost, gan arī mierīgās, cieņpilnās un stabilās. Pirmās gan es saistu ar jaunības dullumu, izšķīrāmies, kad man bija 20. Otrās.. Kad precējos, likās, ka jā, ir daži mīnusi, bet šie mīnusi atsver to miera un stabilitātes sajūtu. Es zināju, ka varēšu uz viņu paļauties jebkurā dzīves situācijā, ka viņš nekad pret mani pat balsi nepacels, vienmēr būs miers un saticība mājās. Tas arī bija iemesls, kāpēc beigās, pēc 8 gadu kopdzīves, izšķīrāmies. Pirmos gadus bija perfekti. Bet, jo ilgāks laiks pagāja, jo vairāk sapratu, ka ar to nepietiek. Lai attiecības spētu dzīvot ilgi, ir nepieciešama kaisle, emocijas! Un visu gammu emocijas - sākot no tauriņiem, beidzot ar dusmām. Mums bija tikai tās pozitīvās emocijas, nekad strīdi, nekad greizsirdība. Kāda varbūt teiks, ka esmu galīgi izlepusi :D Bet man nebija sajūta, ka viss ir pareizi. Un nekad vairs dzīvē šo kļūdu nepieļaušu un pat neuzsākšu attiecības ar kādu, ar kuru nav tā rauj nost jumtu sajūta.
Tagad esmu jaunās attiecībās un ir sajūta, ka viss ir pareizi. Kad ir gan milzīga kaisle, gan miers, cieņa, stabilitāte un sapratne. Neesam kopā ilgi, bet es zinu, ka es vairs nekad nesamierināšos ar ko mazāk.
262
