Sveikas!
Es nespēju vairs klusēt. Pirms četrām dienām bija sekss. Ar savu vīrieti kopā esam vairāk kā 1.5 gadu. No tā - gadu jau dzīvojam kopā. Man - gandrīz 25, viņam - 30. gadi .
Viņš jau sen ''čīkstēja'' ka ļoti vēlās bēbīti. Viņam ļoti patīk bērni - ar tiem var ucināties ilgi. Prot kaut kā atrast kopīgu valodu. Man ir pretēja nostāja - esmu pārāk jauna (es tā uzskatu) lai dzemdētu, jo dzīvē vēl nav nokārtotas dažas lietas - karjera , savs uzņēmums.. tas viss karājās kaut kur astē.
Tad nu tajā liktenīgajā vakarā, protams mans vīrietis beidza manī. Prezervatīvu neizmantojām.
Par to ka beidza - to pateica tikai pēc tam. Man bija šoks, asaras, histērija. Teicu, ka es bērnu nepaturēšu (ja iekritīšu) , būs aborts. Viņš teica, ka ja es tā izdarīšu - šķirsimies.
Bet viņš - mierināja mani un teica, ka sen jau bija laiks bērnam. Un ka tas nav nekas šausmīgs un viņš ļoti vēlās mazuli. Būt tētis. Galu galā viņam ''gadi'' un grib būt jauns tētis.
Un par cik mani nekādīgi ieprieks nebija sanācis mani ''pierunāt'' uz ģimenes pieaugumu, tad izrīkojās šādi.
Man ir panika joprojām. Šķiet viss ir sabrucis - nākotnes plāni, viss. Uztaisīšu testu pēc pāris dienām. Vēl par agru. Ko es sasodīts teikšu saviem vecākiem? Man ir tāds kauns, bāc par to ka meita, kas vienmēr ir bijusi centīga, gājusi pretī saviem mērķiem, īsts paraugbērns - pēkšņi savos teju 25. gados kļūs par mammu. Esmu jauna, nevēlos arī savu augumu čakarēt. Mans ideālais laiks kad kļūt par mammu būtu 30 gados. Ne ātrāk. Bet tik ilgi draugs gaidīt negrib.
Es piedzimu vecākiem, kad viņiem bija 21. gads. Bet tie bija citi laiki, tad vecmeitas skaitījās jau no 22. gadu vecuma.
Es draugam teicu, ka maniem vecākiem viņš pats lai paziņo. Man tas vienkārši nebūs ''iekšās''.
Mani vecāki arī ir sasodīti par jaunu. Viņiem - 47. gadi. Kāds opis, kāda ome???!!! Es to nespēju vnk tā iedomāties. Viņi pucējās, izklaidējās, atpūšās , ceļo pēdējo gadu kopš esmu prom no vecāku mājām.
Tētis man ir stingrs raksturā, ļoti bail to būtu paziņot viņam it īpaši.
Un darbā - uzņēmumā strādāju 1.2 gadus - kad stājos darbā, intervijā uzņēmuma vadītājs teica, ka lai neplānoju bēbi divus gadus vismaz. Es teicu, jā apstiprinoši - es neplānojumu nemaz, man būtiska ir karjera un izglītība.
Un tagad, kad tests (ja uzrādīsies kā pozitīvs) - tad ir autā.
Es vairs nezinu, man ir sasodīti bail. Man bērni ne visai patīk. Es par tiem NEKO nezinu un neinteresējos - jo nav manu interešu lauciņš.
Ko es gribu, es nezinu. Izkratīt sirdi un varbūt nedaudz mierinājuma...
Padomus, kā rīkoties gadījumā ja tests būs pozitīvs. Kā to ''pasniegt'' vecākiem..
Vienreiz kad bijām manu vecāku mājās - panesās kaut kāda tēma par bērniem. Draugs izspļāva, ka es negribot. Mamma smejoties ar joku teica - ''A Tu viņai nejautā, vai viņa grib, vai nē.. )
1465
