Cik žēl, ka te neviens medzīvo naktīs. Bet varbūt tieši tāpēc es mīlu naktis. Jo visi guļ...
Bet runājot par tēmu... es nekad dzīvē laikam neesmu nevienu blogu lasījusi.
Ā, nē, meloju. Es lasīju vienu ārkārtīgi skaistu blogu, kuru rakstīja mazpilsētas skolotāja, kura ir lesbiete, bet no visiem to slēpj. Viņa rakstīja par savu ikdienu, par viņu attiecībām, iekšējām sajūtām. Bet tas bija tik skaisti, dziļi un silti, ka es tvēru ik vārdu. Es gan diemžēl vairs neatceros, kā to blogu atrast un vai tāds maz vēl eksistē.
Bet vispār, mani baigi neinteresē lasīt, ko citi cilvēki domā, (tas gan ir visai dīvaini - kāpēc tad es te esmu?) ja vien tam nepiemīt vairāk vai mazāk augsta mākslinieciskā vērtība.
Man reizēm ir žēl sava prāta, ka dažreiz man kļūst interesanti izlasīt vai noskatities kaut ko dumju un tendenciozi stulbu, smieklīgu.
Bet ja es uzietu tādu tiešām saturīgu un ne glūži informatīvu (par diētām, sportu, modi, politiku utt.), bet vairāk māksliniecisku, tad varbūt es arī lasītu.
Kaut gan... Es esmu tik nepastāvīga, ka diezin vai.