Lēmums par šķiršanos

Pēc tam nerodas domas, ka varbūt kaut ko es varēju mainīt un, ka lēmums nebija pareizs?

Domāju, ka tas nekad nav vienkāršs lēmums.
Esmu 2x dzīvē sagājusi kopā pēc šķiršanās (jo parādījās šaubas, vai tā bija pareizi utt) - abas reizes man ir pierādījušas, ka, kolīdz ir tik ļoti slikti attiecībās, tik ļoti, ka ir jāšķiras, tad iespēja, ka tas mainīsies - ir muļķības.
Vēl esmu iemācījusies, ka būt kopā ar kādu ar domu "kad es viņu izmainīšu, tad beidzot būsim laimīgi" ir vieslielākais absurds.

Par to arī ir runa, ka man viss aizkaitina puisī un ka vēlos, lai vinš lietas darītu citādāk, visu pateiktu citādāk, uzvestos citādāk. Protams, arī citas lietas kā, piemēram, jūtu, ka jūtas sāk mazināties un vēlme viņu satikt tāpat. Bet tas viss ir man. Un es zinu, ka sāpinu viņu ar savu attieksmi. Bet izvēloties šķirties, es nezinu. Pēc tam būs tā sajūta..

Vai vispār ir reāli sevi izmainīt tik ļoti? Vai arī es vienkārši nevēlos palaist vaļā un apstiprināt to, ka viss ir beidzies?

Izšķirties var paspēt vienmēr. Bet vrb ir vērts pamainīt attieksmi? Esmu par to - mainies pats un mainīsies apkārtējie. Vai viss tiešām tik slikti? Vrb vajag koncentrēties uz labo un sliktajam uz tā fona vairs nebūs nozīmes? Bet, ja tik ļoti gribas izmainīt viņu, tad nezinu, nedomāju, ka tā ir mīlestība. Ja mīlam, tad pieņemam otru tādu kāds viņš ir.

Par to arī ir runa, ka man viss aizkaitina puisī un ka vēlos, lai vinš lietas darītu citādāk, visu pateiktu citādāk, uzvestos citādāk.

- Varbūt tev vienkārši gribas kādu citu ?

Nu man šķiršanās ilga vairākus mēnešus, jo nevarēju pieņemt to, ka nevens no mums nemainīsies tik ļoti, lai mēs varētu laimīgi līdzpastāvēt. Bija nepieciešamas 2 skarbas cosmo diskusijas, vēl nedaudz laika, tad 3 braucieni uz ārzemēm vienatnē un atrasts gredzens, lai es saprastu,ka ir beigas.

Daži vīrieši mēdz būt attiecībās tāpēc, ka tā vajag. Tā ir pieņemts, galvā iedomāta doma, ka jāprecas līdz 27, ka pēc studie beigām jādzīvo kopā - dažādas ilūzijas. Kad sapratu, ka manējais vienkārši grib būt kopā un grib to iedomāto scenāriju, nevis MANI, tas bija punkts.

Es 3 mēnešus izvairījos, ne mīļuma, ne seksa, ne kopīgu lietu plānošanas, kaucu naktīs spilvenā, gāju pie psihoterapeita runāties par to, ka sevi pati necienu, sēdēju darbā līdz 8-9,lai nebūtu jānāk mājās - a viņš gredzenu tikmēr pērk. Un nav tā, ka es nestāstīju, cik slikti jūtos, ka notiekti taisītu abortu, ja paliktu no viņa stāvoklī utt - viņš pirka faking gedzenu. Jebšu tas viņa plāns, tā ideja bija daudz svarīgāka, viņš pat nepamanīja un nesaprata, ka man ir slikti. TAD es sapratu, ka nebūs un beidzu sev darīt pāri.

Bet es noteikti nesaku, ka jāšķiras. Ja kas - es noteikti iesaku risināt, abiem, runāt, censties, mēģināt tik ilgi, kamēr viss izdodas. Var gadīties, ka tev ir nevis beigušās attiecības, bet tikai mazā krīzīte vai kas tāds.

Bet tā sevis mainīšana, vai tas nav tikai uz laiku?

Paldies Ieva294!

Es aizgaju, pēc laika likās, ka kļūdījos. Labi, ka nesagājam velreiz kopā, viss jau bija zudis.

Tas gan atkarīgs no tā, cik ilgs laiks pagājis pēc šo vardu pateikšanas.

Nu skaties - ja tev riebjas sava personība un gribi mainīt, tad gan jau ļoti strādājot mainīsies. Strādājot visu laiku, būs uz visu laiku :D

Bet man nudien neliekas, ka tev ir problēma ar mainīšanos. Tev ir problēma tajā, ka ir mazliet apnicis. Nemaini sevi, bet strādā pie tā, lai būtu visādi jaunumi, jaunas aktivitātes, lietas - lai ieraudzītu viņu savādāk. Rutīna jebkuru cilvēku tev blakus padarīs par kaitinošu.

Libby Es neesmu to viņam teikusi, bet mēs esam par to runājuši vai mums vispār ir jēga būt kopā. Labās atmiņas, labie brīźi, kas ik pa laikam ir, cerība un liela pieķeršanās un jā arī pieradums ir tas, kas attur. Es zinu, ka tik ļoti pietrūks un, ka es nožēlošu. Bet man rodas sajūta, ka es nespēšu mainīties.

Mazliet apnicis, jā, tas noteikti.

Šķiet, ka priekšā būs garš pārdomu brīdis ar sevi un pēc tam ar puisi.

Izškirties vienmēr paspēsiet. Ja nav nekas uber slikts, piemēram, fiziska vardarbība, krapšana utt., tad ir vērts mēginat problēmas risinat.

Un kā ir pēc tam, kad šie vārdi ir izteikti un atpakaļ tos vairs paņemt nevar?

abi ar vīru esam ne vienu reizi vien teikuši , viss šķiramies .... ne vienmēr pēc šiem vārdiem seko 100% šķiršanās

Man, piemēram ,ir netikums katra lielāka strīda laikā teikt- viss, man pietiek, es gribu šķirties no tevis. :-D Lai gan patiesībā tā nemaz nedomāju. Tas sāpina manu draugu un cenšos to mainīt.

Tas ir atkarīgs, cik jums šie vārdi ir izšķiroši. Citiem šo vārdu pateikšana nozīmē beigas, kamēr citiem tās ir tikai strīda karstumā sarunātas muļķības.

Padomā arī par to, cik ilgi tevi kaitina viss, ko viņš dara? Un vai šīs lietas tevi kaitināja arī sākuma? Kas mainījās? Šāda sevis analizēšana var palīdzēt nonākt pie atbildes, vai tā ir tikai pārejoša attiecību krīze vai attiecību beigas. (t)

Expensive - par sevis mainīšanu. Ja Tu jutīsies ērti savā jaunajā veidolā - noteikti tas nebūs īslaicīgi. Vispār tāda sevis un otra mainīšana ir baigā padarīšana. Jāskatās jau arī vai ja mainīsies tikai Tu nebūs tā, ka uzskatīsi, ka Tu velti sevi visu savām attiecībām, bet otrs neko?
Vajag paanalizēt kas un kāpēc notiek.

Es teikšu, ka es savās attiecībās arī esmu mainījusies ļoti, ļoti, bet tas viss ir bijis ilgu gadu periodā. Esam pierīvējušies, atrisinājuši šādas tādas lietas. Tāpat viņš arī mainījies, piekāpies šur tur man :D

Nezinu cik ilgi esat kopā, bet ja šāds jautājums ir radies - acīm redzot kāds sirds stūrītis (un pie tam pamatīgs) ir aizskarts...

vienu šķiršanos pēc savas iniciatīvas, pa retam nožēloju vēl pēc gada :D Arī tajā momentā likās, ka nekam nav jēgas un jāšķiras. To arī izdarījām un pēc kāda mēneša sāku saprast, ka laikam tomēr nevajadzēja... Bet neko, dzīvoju tālāk :)

saulesbrille mani viss kaitina jau pailgu laiku, visu laiku mēdzu viņam šīs lietas arī pateikt. Viņam nepatīk ja pasaku, ka mani kaut kas kaitina, bet ko tad lai daru?
Attiecību sākumā, protams, nekaitināja nekas. Tās ir vairāk tādas lietas, īpašības, kas ir radušās attiecību laikā.
Mainījies ir tas, ka attiecību sākumā viss, kas mani interesēja bija viņš, bet pašlaik ir draugi ar kuriem pavadu laiku, ar kuriem neredzu kopā arī viņu. Ir radušies hobiji jauni, viņš tikai strādā un mācās..
Kopā būsim tulīt jau otro gadu.

Paņemt atpakaļ jau var, vai otrs ko gribēs - cits jautājums.
Ar mīlestibu mēdz nebūt gana. Ja partneri attiecību laikā attīstās atšķirīgos virzienos, kur kompromisi uz kopsaucēju ir sāpīgi - šķirties un izsāpēt ir mazākais no 'launumiem', ja raugās ilgtermiņā.

Mans lēmums šķirties nāk tad, kad citas iespējas tiešām nav, sekojoši - ilūziju par to, ka paliekot kopā būtu labāk .. nekad nav bijis. Un šaubos, ka būs, jo ar manu lojālo dabu tas ir pats galējais rīcības variants, pašsaglabāšanās instinkta vadīts.

Ieva294 - Tevi, kkādā ziņā, TIK labi saprotu. Man pat nebija ne jausmas, cik daudz enerģijas patiesībā ieguldīju attiecībās .. tagad tā pat nemanot 'novirzās' citur un panākumi teju visur ir neizbēgami. Tu atstāj patiesi 'gaišas un spējīgas' meitenes iespaidu un esmu droša, ka nākotne noraus jumtu. Tavs čalis, visu saliekot kopā, ir vnk vāks ..