kas ar mani notiek?

441

Reģ: 29.01.2009

Laikam pirmo reizi šeit rakstu problēmdiskusiju, bet laikam gribas parunāties, un nevienam n saviējiem to atklāti pateikt nevaru.

Jau kādu laiku ar draugu domājām par bērniņu. Šķita, ka abi esam 100% gatavi, un ļoti to vēlamies. No šī gada sākām pamazām pie tā strādāt, arvien biežāk neizmantojot nekādu izsargāšanos.
Un nu tas brīdis ir pienācis(starp citu, ļoti ātri)- esmu stāvoklī.

Draugs no prieka nezina kur likties, bet manī notiek kaut kas dīvains. Pēdējās dienas, kopš rezultātiem es mājās visu laiku raudu (nedomāju, ka tie ir hormoni, jo pirms rezultātu uzzināšanas nebiju emocionāli nestabila), ir iekšējs nemiers un tāda sajūta, ka....... bērnu negribu.

Pēkšņi svarīgs šķiet zaudētais laiks darbā un karjerā, paliek bail par papildus finanšu slogu, negulētām naktīm, bailes no dzemdībām.
Es pārvēršos par egoisti, kas nav gatava bērnam, bet nu jau ir par vēlu. Kāpēc pirms tam es tik drudžaini vēlējos ģimenes pieaugumu, jutu sava bioloģiskā pulkstens tikšķēšanu, bet tagad, kad viss notiek, esmu pilnīgā izmisumā? :-/

06.02.2016 15:57 |

Lollipop♡

3903

Reģ: 03.03.2015

Tu esi nobijusies, jo nu ir par vēlu atkāpties, tas ir noticis un jāpieņem kā faktu. Lai gan mans bērns bija gribēts un plānots, pēc testa uznāca šausmīgas bailes, ka lēmums varbūt ir bijis nepareizs un es neesmu gatava būt māte. Ar laiku tas pāriet.

06.02.2016 16:03 |

začeits

4153

Reģ: 02.01.2011

tas pirmais laiks ir tāds :D
bet jā, pāries!

06.02.2016 16:09 |

notte

441

Reģ: 29.01.2009

Ak jel, kā man gribētos ticēt, ka jums ir taisnība. :)
Bet pagaidām es jūtos ekstrēmi draņķīgi, jāgaida izmaiņas.

06.02.2016 16:12 |

Chikitita

2288

Reģ: 27.02.2011

80% maza depresija uznĀk, izņemot tām kuru mērķis ir apaugļoties lai noturētu vīrieti. ;-)

06.02.2016 16:13 |

Rowan

484

Reģ: 15.01.2016

Man arī bija līdzīgas izjūtas sākumā, jo sapratu, ka tagad tas ir reāli un neatgriezeniski, ne vairs kaut kāda teorētiska spriedelēšana, plānošana. Gan jau drīz apradīsi ar šo domu, un viss būs ok. ;-)

06.02.2016 16:15 |

začeits

4153

Reģ: 02.01.2011

mana kursa biedrene arī plānoja un ļoti gribēja mazo, bet, kad tests uzmeta divas sarkanās, divas stundas no vietas raudāja un nevarēja rimties :)
manuprāt, tās sajūtas ir tādas, jo dzīvē sākas pavisam jauns, nezināms posms, tās ir lielas pārmaiņas.

06.02.2016 16:20 |

Mereda

1325

Reģ: 10.08.2015

Mani arī pirmajā brīdī pārņēma izbīlis. Bet pēc laika, sākās visi grūtnieču hormoni, kas veicina pieķeršanos mazajai dzīvībiņai, un mātes instinkti arī pamodās. Reāli grūtniecības laikā ik pa reizei atkal uznāk maza panika, ka tiešām, tiešām drīz būs mājās mazulis, un dzīve būs citādāka, bet dominējošās sajūtas tomēr ir prieks un mīlestība.

06.02.2016 17:05 |

daydreamer

1052

Reģ: 29.01.2009

Es arī apzināti plānoju mazo un kad tas pieteicās jau pēc pirmā mēģinājuma, mani pārņēma līdzīgas emocijas, jo nebiju tam gatava jau tik ātri. Biju izmisusi, raudāju, likās, ka nu visai manai iepriekšējai dzīvei gals. Nevarēšu vairs dzīvot tikai sev. Bet kā jau meitenes minēja, tas pāries, kad apradīsi ar šo jauno situāciju :) Un pamazām augs tikai arvien lielāls prieks par esošo situāciju ;-)

06.02.2016 17:59 |

notte

441

Reģ: 29.01.2009

Jā, nebiju gaidījusi, ka tik daudzām tā ir bijis. Tad jau varbūt arī ar mani viss būs kārtībā. Paldies, meitenes, ka nomierinājāt mani nedaudz! :)

06.02.2016 18:22 |

Neons

11996

Reģ: 15.03.2013

Mēs arī plānojām, "strādājām" un uztraucāmies, ka diezgan ilgu laiku nekas nesanāk... Un tad vienā jaukā dienā - divas strīpiņas testā un mani pārņēma līdzīgas izjūtas kā autori. Nu te jau tika pareizi teikts, ka pēkšņi uznāk tā apziņa, ka atpakaļceļa nav un dzīve neatgriezeniski mainīsies, bet īsti nezini kā tieši viss būs. Tas ir pavisam normāli. Līdz ar vēderiņa parādīšanos šaubas un bailes pagaisa kā nebijušas. Un, jo tuvāk nāca dzemdību datums, jo vairāk dīdījos nepacietībā beidzot redzēt un turēt savu mazulīti rokās.

06.02.2016 18:39 |

misterija

347

Reģ: 07.03.2013

Un es domāju, ka esmu vienīgā tāda dīvaine. No sākuma, kamēr nebija 100% zināms, es biju izlasījusi visu, kas saistās - tu nevari būt stāvoklī tev ir tāda un tāda kaite. Vienīgais, kas man liekas dīvaini, ka man pagaidām ir 0 emocijas, draugs priecājas, bet man pat prieka pagaidām nav, kaut vai iepriekš gribēju bērnu.

06.02.2016 18:51 |

XZY

1368

Reģ: 04.02.2016

Notte, noteikti ar Tevi viss ir kārtībā, tās ir tikai bailes un neziņa no lielām pārmaiņām. Ies nedēļas un sargāsi savu bērniņu kā visdārgāko. :-)

06.02.2016 18:55 |

Lollipop♡

3903

Reģ: 03.03.2015

Atzīšos pirmo reizi - man pat tagad uznāk brīži, kad iekšā ieslēdzas trīceklis, ka esmu pieņēmusi nepareizu lēmumu un man tomēr nevajadzēja ne bērnu, ne vīru un ka es laimīgāka varētu būt atkal viena un brīva savā mazajā dzīvoklītī. Tā ir briesmīga sajūta, apjukums, neziņa, izmisums. Tad es noskurinos un cenšos par to nedomāt. Un brīdī, kad mani abi mīļie guļ man blakus un es saprotu, cik daudz mīlestības manī ir, cik daudz labāka dzīve man ir šobrīd, tad visas tās riebīgās domas pazūd. Es pat apsveru domu apmeklēt kādu psihospeciālistu un parunāties, jo man ir aizdomas, ka kaut kur prāta dziļumos slēpjas pēcdzemdību depresija, kas reizēm izlaužas un liek man domāt sliktas lietas.:'-(

06.02.2016 18:56 |

[Štanks]

5637

Reģ: 06.11.2013

Spriežot pēc simptomiem, tu esi kāpurs, un tu lēnām kļūsti par sviesta mušu.

06.02.2016 18:58 |

Neons

11996

Reģ: 15.03.2013

Lollipop, neesi vienīgā. ;-) Nedomāju, ka tam ir sakars ar pēcdzemdību depresiju. Manā uztverē, cilvēcīgi ir šaubīties. Ja tu dzīvotu viena savā dzīvoklītī, kā saki, tad taču tāpat uznāktu domas par to kā būtu, ja būtu vīrs un bērns... Nu ir tas cilvēkam dabā - nekad nav labi! :D Relax. ;-)

06.02.2016 19:00 |

XZY

1368

Reģ: 04.02.2016

Dekrēts un bērniņš var būt tieši stimuls Tavai karjerai, darīt un sasniegt daudz vairāk, ja ne sevis tad sava mazā cilvēciņa dēļ!

06.02.2016 19:05 |

Lollipop♡

3903

Reģ: 03.03.2015

Neons - varbūt tev taisnība, bet jūtos kā nodevēja, domājot tādas domas. Sajūta brīžiem tāda, ka liekas, ka es savu laimi, mīlestību esmu tikai izdomājusi un iegalvojusi, ka man tā jājūtas, ka tas viss nav īsts, ka visa realitāte nav īsta un es tūlīt pamodīšos no sapņa savā īrētajā dzīvoklī. Nezinu, nevaru to sajūtu aprakstīt. Man vajag psihoveci.

06.02.2016 19:07 |

arieta

6245

Reģ: 19.08.2009

Svītras ieraugot bija ļoooti milzīgs prieks, bet tad, pēc kādas nedēļa sakās līdzīgas izjūtas, arī sapratu, ka tas vairs nav tikai teorētiski - manī tiešām aug dzīvība, viss mainīsies, viss pakārtosies.. baidīja neziņa, pārmaiņas un tā realitātes apziņa, bet tas pāriet :)

06.02.2016 19:12 |

Teddy

1606

Reģ: 01.11.2013

Oi, man arī pēc strīpu ieraudzīšanas uznāca panika. Likās, ka neesmu gatava, ka tā bija kļūda un es nemaz negribu, visu grūtniecības laiku man ik pa laikam uznāca doma, ka tā bija kļūda, protams vīram to es neesmu teikusi, raudāju tikai, kad biju viena. Īpaši tādas domas uznāca, kad sastrīdējāmies. Pat tagad reizēm liekas, ka es neesmu gatava tādai atbildībai, ka gribu savu iepriekšējo brīvību un egoismu, kad varu nākt, iet un gulēt kad gribu. Bet tāpat viens beibes smaids un viss aizmirstas.

06.02.2016 19:19 |

uniqueღ

7704

Reģ: 13.03.2012

Noteikti neesi vienīgā. Man vēl joprojām bailes ar prieku mijās. Kā nekā, tās ir ļoti lielas pārmaiņas dzīvē.
Viss būs labi :)
Starp citu..nākošajā dienā pēc testa, man sākās visi iespējamie simptomi..tas viss ir galvā :D

06.02.2016 19:23 |