Man šķiet, ka jūs pārspīlējat par to "mātes mīlestību". Vispār jau būtu jānodefinē, kas ar šo jēdzienu tiek saprasts. Alkoholiķi arī mīl savus bērnus! Ļoti! Tas nekas, ka dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, nereti pielieto pret bērniem fizisko un/vai emocionālo vardarbību, bet taču ļoti mīl! Un sevišķi skaļi par to runā, kad ir skaidrā, ir uci puci, kad ir algas diena, tad ir jaunas kleitas un kabatas naudas. Tas nerada psihisku traumu?
Tai pat laikā, ir sievietes, kurām mātes instinkts kaut kur snauž, viņas mīl savus suņus, kaķus, vispār jau mīl arī bērnus - gandrīz tikpat ļoti kā suņus un kaķus, vienkārši tās jūtas nav tādas kā Rozamundas Pilčeres filmu ekranizējumos. Varbūt šī sievietei, kura savu bērnu neceļ dieva kārtā, lasa daudz pedagoģijas grāmatu, audzina bērnu pareizi, dod kvalitatīvu pārtiku, skolo, socializē, ved uz pulciņiem, teātri, muzejiem, jo viņai smadzenes ir īstajā vietā, un bērns izaug par harmonisku personību, nevis memmīti kā Raivis. Jo tam, ka māte ienīst savu bērnu, es neticu - esmu no vairākām sievietēm dzirdējusi frāzes "gribētu, kaut nebūtu dzemdējusi", "ja zinātu, ka būs tik grūti, būtu uztaisījusi abortu", "bez bērna tomēr bija labāk", bet es tiešām ne no vienas neesmu dzirdējusi, ka viņai bērns riebtos, ka būtu izteikts naids vai pretīgums. Pārsvarā jau tos bērnus mīl, tikai neieceļ dievu un erceņģeļu kārtā.
-
Man vispār nepatīk, kad diletanti sāk runāt par bērnības traumām. Ja ņem vērā manu bērnības pieredzi ar manu tēvu, teorētiski jeb saskaņā ar cosmo standartu, man būtu jāienīst vīrieši, visu laiku jābūt vienai, visu laiku jācepas par attiecībām, jāapmeklē psihoterapeits, vvsakot, būtu jābūt nopietnām problēmām šajā jomā, bet man ir pretēji - uzskatu, ka man ar draugu ir ļoti harmoniskas attiecības, labākas nekā vairumam manu draudzeņu, kuras augušas t.s. "laimīgajā" ģimenē.
Savukārt pamatīga bērnības trauma man ir par frikadeļu zupu, ceptiem kartupeļiem un kotletēm, par šo tēmu es varētu vispār uzsprāgt.