Shanina, neesi tāda vienīgā.
Es roku liekot uz sirds, varu teikt, ka es bērnus negribu. Nu tiešām negribu. Un izjūtu spiedienu no mammas, apkārtējiem, ka nu kā tad tā, precējušies esat, vajadzētu arī mazulīti. Šķiet, ka visi gaida to brīdi, kas, kamēr tas būs manā varā, nepienāks.
Iespējams, daļa šeit zina, ka ar savu vīru esmu precējusies divreiz. Jāsaka godīgi, pirmajā reizē, kad bijām precējušies, mans vīrs runāja par bērniem utt, pateicu, ka atsakos. Ne tā iemesla dēļ šķīrāmies, pavisam citu iemeslu dēļ, bet šķīrāmies.
Precoties otru reizi, kad viņš mani atkal bildināja, saprotot to, ka šoreiz tas man ir pa īstam, neslēpu savu nostāju, man par laimi, viņš arī teica, ka viņš mani mīl daudz, daudz vairāk par neesošiem potenciāliem nākotnes bērniem, ka viņš mani mīl pārāk stipri, lai atteiktos no manis bērnu dēļ. Man tas ir tik nozīmīgi. Uzskatu, ka man paveicies ar manu vīru.
Un es pati esmu no ģimenes, kur bijām trīs bērni, man nav nekas pret bērniem, ģimenēm, es mīlu savu brāli, māsu līdz bezgalībai, bet savus bērnus es negribu. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc, bet jūtu, kas tas nav man.