Laikam man tas ir parādīts/ieaudzināts kā pareizs dzīves modelis. Vienmēr esmu zinājusi, ka būšu mamma (ļoti ceru uz to, ka esmu "zinājusi"), vienmēr esmu gribējusi kādu dienu būt mamma, un tagad liekas, ka esmu tik ļoti morāli gatava. Citreiz līdz asarām tik ļoti gribas.
Kad ieraugu skraidām mazu bērniņu, it īpaši, ja kaut ko mīlīgu dara, vienmēr vēroju savu draugu. Redzot viņa pozitīvo reakciju, no priekiem nezinu, kur likties.
Jā, un vēl viens iemesls, protams, - gribu, lai mēs esam ģimene, lai viņš ir manu bērnu tēvs.
Kad biju jaunāka, vienmēr domāju, ka vēlos visu "pareizi". Sākumā apprecēties, tad bērni. Bet tajā laikā man likās, ka tas viss jau būs noticis līdz šim vecumam, kas ir pašlaik. Tagad es vienkārši gribu bērnus, tagad un tulīt. :) :D