Kāpēc jūs gribat bērnus?

gribeetu, veel gan emsu par jaunu un man aptiesiibaa bails loti no gruutnieciibas :D :-/

bet kaa jau te mineeja, taa sajuuta, ka tas ir no tevis un taa otra cilveeeka, kuru miili, manupraat, vareetu buut fantastiska. tas ir tikai normaals solis 100 % stabilaas attieciibaas. manupraat, taa ir viena no taam "lietaam", kas patieshaam padara par gjimeni, vismaz es taa uzskatu..(l)

Hmmm,vienmēr jau no mazotnes domāju par to ka gribēšu būt māte,mīloša sieva/draudzene savam vīrietim.
Esmu stāvoklī domāju ka viss kas notiek būs savādāk,bet redz kā nezināšana.
Pēc horoskopa esmu vēzis un daudz atbild. ES negribu karjeru, būt tikai karjerā,es vēlos būt superīga mamma,superīga sieva,kura rūpējas par gardu pavardu, izaudzina stiprus un kārtīgus bērnus. KAs būtu dzīve bez bērniem, vēl nestādos priekšā kas mani sagaida, bet būs labi.

Tāpēc, ka bērns rada prieku un smaidu. Protams, ir arī neskaitāms reizes, kad nervi tiek pabojāti, bet tas ir sīkums salīdzinot ar to sajūtu, ka pa pasauli staigā kāds maziņš kunkulīts, kurš ir radījies no manis. Un tā sajūta, ka vienmēr lai kas notiktu atliek paskatīties uz savu bērnu un raizes kļūst vieglāk. tā sajūta, kad bērns samīļo no visas sirds.. kad saka, ka mamma ir viss labākā uz pasaules.. kad saka - mammu es tevi mīlu līdz sirdij. Tā sajūta, kad ir kāds kurš mani mīl un ir kāds kuru mīlēt. Vienkārši tā ir savādāka dzīve.. Šādā dzīvē redzu kaut kam vērtību un jēgu. Vien apziņa, ka es esmu laidusi pasaulē šo mazo cilvēciņu ir brīnišķīga.

Gribētu divus bērnus. var spīdēt arī dvīnīši tāpēc varbūt var gadīties kad kopā 3.
Un bērns vēl ir tavs un tava mīļotā cilvēka,kopējā bilde.

Tas tāds jauns sevis spīdzināšanas veids? Loģiskāk liktos prasīt, kāpēc sievietēm negribas, kāpēc dzīves jēga nav bērnos, un kā piepildīt savu dzīvi ar citām svarīgām lietām un vērtībām.

Es vēl ne tik sen atpakaļ gribēju un plānoju bērnus. Diemžēl vai par laimi, bet mums ar vīru nesanāca un galu galā tāpat izšķīrāmies. Dabiski stāvoklī palikt nevaru, bet līdz MA tā arī nenonācām, lai arī pieteicāmies, tāpēc nezinu vai man tas pat ir iespējams.
Es zinu, ka daudziem šis jautājums ir tabu, zilonis istabā, kā jau te minēja, bet esmu ļoti, ļoti daudz par to domājusi, meklējusi, analizējusi, lielā sāpe ir izsāpēta un, lai arī joprojām šķiet negodīgi, ka citi var un citi nevar, es liekas esmu tikusi tam pāri un mācos dzīvot ar apziņu, ka man iespējams nekad bērni nebūs. Un esmu gatava par to runāt skaļi.
Esmu droša, ka ir iespējams arī citādi turpināt dzīvi pēc sevis un rast to piepildījumu, ko sniedz bērns, esmu vēl ceļā uz to :) Un novēlu arī Tev iemācīties dzīvot ar šo apziņu, lai arī cik ļoti grūti tas nebūtu. Ja kādreiz sanāks - fantastiski! Bet, ja nē, zinu, ka mana dzīve tāpat būs piepildīta :)

Loģiskāk liktos prasīt, kāpēc sievietēm negribas, kāpēc dzīves jēga nav bērnos, un kā piepildīt savu dzīvi ar citām svarīgām lietām un vērtībām.

Nav tam laika un velmes. Vismaz ne tuvākajos gados.

Es loti labi atceros,ka man tie "mammas" hormoni saaka rosiities ap 30 gadiem taa riktiigi20 gados es biju veel loti beerniskiiga-negribeejaas man ne beernus,ne preceeties!

mommy, es nekur nelienu! Cilvēks pats par to uztaisa tēmu. Nomierini nervus!

Klaviaturai ļoti pareiza nostāja. Cilvēks var pilnvērtīgu nodzīvot dzīvi arī bez bērniem. Un parasti nonākot pie šīs atziņas, nereti notiek brīnumi-bērni pēkšņi piesakās par brīnumu ārstiem un pašiem vecākiem. To es es arī novēlu piedzīvot tām, kam itkā nevar būt bērni.

Mans sapnis ir par lielu ģimeni (l) 4 bērni, vīrs, māja meža vidū/laukos - mans sapņu piepildījums (l)

Esmu vienīgā, kura nevēlas nevienu bērnu? Es nezinu kāpēc, bet manī nekad nav bijis iekšā tas instinkts. Nekad neucinos, neauklējos un nelabprāt ņemu rokās, stulbi izklausās, bet viņš tik mazs un vārgs...kā tāda jēla oliņa, bail kaut kā ne tā ar viņu. Nav nekādu emociju ieraugot mazu bērnu, tā bija pirms 10 gadiem, un tā ir arī tagad. Varbūt daudz ko ietekmējis ir tas, ka esmu vienīgais bērns ģimenē? :-|
Vispār, varbūt tuvāko 10 gadu laikā...kaut kā nebūt mainīšu savas domas, bet grūti prognozēt. Topošajam vīram 26 gadi, arī vēl negrib, bet pieļauju ka pēc kāda laika gribēs... hmmmm :-/

Shanina, emocijām un attieksmei pret svešu bērnu nav nekā kopīga ar mātes instinktiem vai bērnu radīšanu kā tādu. Ļoti daudzām sveši bērni izraisa 0 emocijas un interesi, bet savs - tas ir pavisam kas cits.

Shanina, neesi vienīgā:) Man jau pāri 30, ne reizi savā dzīvē neesmu gribējusi būt māte, neesmu no tiem cilvēkiem, kam bērni ir maksimālais mūža piepildījums. Man ļoti paveicies apprecēt vīrieti, kas uz to skatās tāpat kā es, abi esam childfree cilvēki.

Neon. Jā, to mana mamma, abas omes ir visu mūžu centušās ieskaidrot, protams, es ticu ka tā ir. Bet tomēr, nespēju sevi iedomāties kā māti, tas ir biedējoši. Labi...esmu jauna. 21...drīz 22 gados varbūt galvu nav jālauza

flyflyhighup yess. Soulsister! (l)

Man arī nekad nav bijuši nekādi mātes instinkti, kgan jau ir pie 30.. Bet, kā Neons saka, pieļauju, ka tad, kad būs savs, būs drusku citas sajūtas :-)

Man ir žēl, ka Tev ir tā gadījies. Ceru tomēr, ka atradīsi kādu veidu, lai tiktu pie bērniņa :)
Par mani - man līdz mazajai ir atlikušas kādas 3-4 nedēļas. Brīžiem uznāk stress, ka tas jau ir tik drīz, bet nu tas, manuprāt, ir pilnīgi dabiski. Par bērniem esmu sapņojusi jau kopš kādiem 15 gadiem. Gribu būt mamma, man tas vienkārši ir asinīs.
Attiecības ir ilgas un stabilas, finansiāli varam atļauties, dzīvesvieta ir nodrošināta, mašīna ir...nav nekas, kas atturētu. :)

Vispār citreiz sabiedrības uzspiestība kaitina. Ļoti daudzi ir jautājuši (gan draugi, paziņas, radinieki) ''kad tad beidzot par bērnu domāsiet?'' Pat omes draudzenes kaut kādas bezspriģelī ir nākušas man klāt ar jautājumu ''klausies, kad Tev beidzot būs bērni?'' Vienkārši whaaaat??? Saprotu, ka tajos laikos bija pieņemts dzemdēt pulciņu pēcnācēju uzreiz pēc skolas beigšanas. Tādi jautājumi liek pat savā 21 gadā sajusties jau kā vecenei, kurai drīz bioloģiskais pulkstenis beigs strādāt :-D

Atbildot uz jautājumu "cik?" - ne vairāk par 2.