Pieņemt bez emocijām

Izskatās, ka vienīgais variants, kā no tā visa vairāk vai mazāk izvairīties, ir sākt dzīvot atsevišķi no viņa mammas, respektīvi, uzsākt kopdzīvi divatā. Šāda kontrolēšana no viņas puses nenāk par labu nevienam, tikai viņas ego. Nu negrib viņa ''pārgriezt nabassaiti'' ar dēlu, nav retums ar tādām sievietēm - mātēm. Ja līdzekļi atļauj, sākat aktīvi meklēt dzīvokli un pēc iespējas ātrāk pārvākties, protams, ja vīrietis komplektācijā ar savu māti ir tavu nervu vērts.

Es baidos no tā, ka arī dzīvojot atsevišķi viņa jauksies pa vidu, manipulēs ar viņu, spiedīs uz žēlumu. Vienu dienu būs jāskrien pie viņas palīdzēt ar mājas darbiem, otru dienu pēkšņi paliks slikti, trešajā dienā... un tā visu nedēļu.

Tad jau vīrietim būs jāparāda rakstura stingrību un jāierobežo mātes manipulācijas. Tagad, kad dzīvojaties zem viena jumta, visas kārtis ir mammai rokā.

Bieži vien arī baiļu sajūta attiecībās daudz ko bojā. Tu šobrīd nevari zināt, kā būs, ja būs. Nāksies pamēģināt, lai redzētu.
Arī jāatceras tas, ka vīrietim mātes ir ļoti svarīgas, bet šeit tev ir jāuzdod jautājums viņam. Kādas ir viņa prioritātes, - dancot pēc mātes stabules un būt viņas ietekmē vai tomēr rast kopīgu valodu ar tevi!
Arī man nācies palikt ''uzmestai'' tikai tā dēļ, ka vīrietim nācās braukt pie mātes, lai darbus palīdzētu izdarīt. Nu neko darīt, vīrietim ģimenē tomēr ir divas sievietes, tikai viņam pašam ir jāsaprot, ar ko viņš veidos ģimeni - Tevi. Tātad tev būtu jābūt viņa prioritātei.

Es neko nesaku par palīdzēšanu (ja tā patiešām ir nepieciešama un nav manipulācija)un arī izvēlēties nelieku un nelikšu. Ja būtu normālas attiecības, arī es labprāt palīdzētu, bet jau tagad labāk ir klusēt un neko neaiztikt, lai kaut ko "neatņemtu" viņai. Ir ģimene, mammai ir jāpalīdz, taču es negribētu tā, ka viņu vispār neredzu. Man tā visa situācija, tās izveidojušās attiecības liekas kas nepieņemams un prātam neaptverams, jo esmu pieradusi, ka cilvēki saprotas, strādā ar sevi, otru, lai tās attiecības būtu pieklājīgas, bet tagad esmu iespiesta stūrī un izjūtu vienu vienīgu naidu caur sevi.

Kāpēc, ja tiekaties brīvdienās, tad brīvdienas nevarat pavadīt pie tevis? Teiksim, 3 nedēļas nogales pie tevis, vienu pie vīrieša. Tad māte būtu jāredz daudz retāk.

Mī un žē... es tādu palagu uztakstīju un man uzkārās internets....

Respektīvi, īsumā - es zinu, kā Tu jūties, esmu bijusi Tavā situācijā. Tikai mana vella māte nepatiku pret mani ne tikai izrādīja ar mani nerunājot, bet arī pavisam atklāti pauda verbāli. Ja es biju pie viņas, tad es dzirdēju visu ko viņa par mani domā, ja negāju pie viņas, viņa man zvanīja un teica visu, ko par mani domā. Tam cilvēkam nav pilns rublis un pārlieku slimīga attieksme pret savu bernu. Viss, kas jaucās viņu attiecībās pa vidu automātiski ir slikts. Sākumā es ļoti pārdzīvoju, un gribēju ko mainīt. Pat centos. Līdz man apnika un es pātraucu jebkādus kontaktus ar viņu. Es pie viņas vairs neeju, telefona nr esmu nobloķējusi un nekas slikts nav noticis. Man tikai beidzot ir mierīga dzīve.

Protams, otrā pusīte sākumā nesaprata manu nostāju, bet es paskaidroju, kā jūtos šajā situācija un neredzu savādāku risinājumu. Es viņai nepatīku un viņa man arī ne pārāk. Kvalitatīvas attiecības mums nekad neveidosies. Nav jāmoka ne sevi, ne citus un tādas attiecības jāpārtrauc.

Kas attiecas uz to, vai mamma nemēģinās iespaidot Tava puiša attieksmi pret Tevi - protams ka mēģinās. Un neatkarīgi no tā, vai Tu ar viņu kontaktēsies, vai nē. :) Un, jo ātrāk Tu to sapratīsi, jo mierīgāk dzīvosi.

Man īsti nav kur... es īrēju dzīvokli kopā ar kursabiedreni un nevaru nevienu svešu cilvēku vest. Šī iemesla dēļ cītīgi meklējam dzīvokli, lai varētu atļauties īrēt mājokli.

Inga88, arī es esmu dzirdējusi dažādus apzīmējumus. Viņa var atļauties pacelt balsi, saukt, kā vien grib. Aiz cieņas pret vecāku cilvēku sākumā nespēju neko teikt pretī, bet nu jau spēju atspēkot. Izklausās, ka mums ļoti līdzīga situācija...

Nu ja. Un nekas nemainīsies. :) Tāpēc silti iesaku, esi gudrāka un nekontaktējies.

Mēs nesarunājamies jau no paša sākuma. Labdien un uzredzēšanos. Un ja nu sanāk konflikts. Citādi es klusēju un hipnotizēju logu, puķupodu vai ko citu, kad kopīgi vakariņojam, pusdienojam visi trīs (viņiem tā pieņemts).

Nekontaktējies, es domāju - nekad tur vairs nebruac! :) Lai pusis brauc pie Tevis.

Pagaidām jāpaciešās šādi, līdz sāksim dzīvot kopā. Pāris mēneši.

Bet kam Tev tas vajadzīgs?

Brīvdienas pavadīt citur īsti nav, kur. Pati īrēju kopā ar vēl vienu cilvēku, kas iebilst, ka mājās atrodas trešā persona.

Domāu, tavai vēl vienai personai iebildumi būs mazāki, nekā puiša mammai :)

es pātraucu jebkādus kontaktus ar viņu. Es pie viņas vairs neeju, telefona nr esmu nobloķējusi un nekas slikts nav noticis. Man tikai beidzot ir mierīga dzīve.

es dariitu tieshi taa pat....

nu es neesmu peec dabas cilveks, kursh meklees draudzibas ar kaadu, kadam meginas izpatikt, ja es kadam nepatiku, kads mani nevar pienemt, nu tad uz redzeshanos..... ja draugs nevaretu saprats manu attieksmi un nostaaju, nu zheel, bus nakamais...

Nepatīkami ir,ja nepatīk kādam radiniekam,bet galu galā Tu esi kopā ar viņu neviss viņa mammu un man pa lielam vienalga kā mani uztver radi,jo ne visiem mēs patiksim. Cik reāli bieži pāris satiek radus ,kad sāk dzīvot kopā? Pārsvarā reti,jo katrs aiziet savu dzīvi dzīvot.
Vienīgi es neizvēlētos vīrieti memmes dēliņu. Es negribētu vīrieti,kurš pielāgojas mammai, spēlē pēc mammas noteikumiem.
Skaties vai uzsākot kopdzīvi viņš nesāk regulāri, maz vai katru nedēļas nogali braukt pie mammas, it kā palīdzēt ,jo ja tā ,tad vnk mūc,jo viņš visu dzīvi pakārtos mammai un atcels Jūsu kopīgos plānus. Man tāds rados ir ,tā kā zinu ,ko saku.
Tagad jau var mazu dzīvokli atrast par 200EUR par visu kopā . Būs pārsvarā studio tipa dzīvokļi par šādu cenu,bet ja nav jāsteidzas,var ilgāk pameklēt,tad varēsi arī atrast normālu 1istabas dzīvokli. Vienīgi ieteiktu ilgi negaidīt un nevilkt līdz pavasarim, jo tad dzīvokļa cenas atkal augs. Labāk spiesties mazā dzīvoklītī nekā ar mammu naidoties katru nedēļas nogali.