Ehh, ar patīkamu satraukumu lasu par jaunas dzīves sākšanu. Iedomājos kā būtu, ja būtu....bet man bail.
Kā jums šķiet, ja esmu attiecībās, kurās pa lielam viss ir kārtībā, jūtu, ka vīrietis mani mīl un dievina jau 4 gadus. Bet vairs nesaprotu, vai jūtu to pašu vēl aizvien un sāku viņam piekasīties pie katra sīkuma, tas ir normāli? Mierinu sevi, ka gan jau tas pāries, jo bail iedomāties, kā sapinātu viņa, ja es nolemtu šķirties.
Vēl mierinu sevi ar atziņu, ko mamma agrāk man teica - labāk būt kopā ar vīrieti, kas nav tavs sapņu princis, bet tieties viņš tevi dievina. Nekā būt ar sapņu princi, kuru mīli vairāk, nekā viņš tevi...