smu aizrautīgs draugiem.lv lietotājs. Daži varbūt teiks, ka Facebook drīz pārņems arī Latvijas interneta draudzēšanās tirgu, bet es zvejoju tur, kur ķerās – labi iebarotās vietās. Visvairāk oranžajā portālā man patīk grūti pamanāmā funkcija “Pievienot Favorītiem”. Lai noķertu drošu variantu, nevar pa taisno bliezt meklētājā “Liene” un sūtīt vēstuli pirmajai, kas iepatīkas. Pārāk tieši un uzbāzīgi, tāpēc potenciālā draudzene, pat ja viņa nāk no pilnīgas miskastes, var nobīties un noslēgties. Tāpēc sākumā pievienoju favorītiem visas sievietes, kurām profila bildē fonā redzamas atplīsušas tapetes, pabalējis tepiķis, okupācijas laika sekcija, brūni krāsota un daļēji atlobījusies kājlīste, utml. Pievēršu uzmanību arī apģērbam – tam jābūt acīmredzamam “tirgus variantam”, vēlams ar spīguļiem, vēlams ar strīpām gar sāniem. Pirmo nedēļu katru dienu apskatu izvēlēto meiteņu profilus, lai tiktu pamanīts statistikā. Pēc tam kādām piecām izsūtu standarta iepazīšanās frāzes un parasti ar divām tālāk izveidojas garāka sarakste un viena vai vairākas tikšanās reizes.
Īpaši viegli un ātri viss notiek ar tām, kuras vienas audzina atvasīti. To ir pavisam vienkārši noteikt pēc tā, ka starp visām 20+ “Mēs parciņā” galerijām, nekur nav redzams papus. Vientuļās mātes visforšāk ķert ir arī tāpēc, ka viņām parasti finanšu situācija ir vēl spiedīgāka, bet tai pat laikā ir savs dzīvoklītis, kurā mani uzņemt. Pie sevis nekad neaicinu. Paši labākie randiņi man ir bijuši tie, kur mēs vispirms ēdam rosolu no puķainiem šķīvjiem un mazais man uzdāvina nemākulīgu zīmējumu. Gandrīz vai kamols sakāpj kaklā no aizkustinājuma, kad vēlāk raušos virsū viņa mammai.
Visas draudzenes pametu vidēji pēc 2-3, ja varētu tā izteikties, tuvības reizēm. Tas ir labākais brīdis, jo esmu parādījis savu auto, dažus dārgo zīmolu apģērbu komplektus, un izsmēlis iepriekš atstrādātās tēmas, kurās esmu “zinošs”. Protams, katra šķiršanās ir sāpes, jo viņa saprot, ka ir palaidusi garām retu izdevību tikt laukā no nabadzības un bezcerības purva, viņa vaino sevi, ka ir pieļāvusi kādu kļūdu, ka savas vainas dēļ pazudinājusi iespēju uz normālu dzīvi. Pēc katras šķiršanās atpakaļceļā piestāju šosejas malā, izslēdzu gaismas un masturbēju, domājot par vainas un smeldzes kokteili, kas plosa nu-jau-bijušās draudzenes prātu. Tieši tāpēc nekad neizvēlos meitenes no lauku mazpilsētām, jo tur draugu saites ir daudz ciešākas, un tādejādi es riskētu dabūt pa muti no viņas draugiem, kas rūdījušies smagā fiziskā darbā un neskaitāmās zaļumballēs. Rīgas guļamrajoni ir daudz drošāki ūdeņi.
442
