Manam tētim ir epilepsija. Pēc mammas stāstītā zinu, ka sākumā bija līdzīgi, kā Tevis minētajai meitenei. Dzēra zāles, lēkmes bija reti un salīdzinoši vieglas, pat strādāja un vadīja auto, kaut gan tas nav atļauts (liekot tiesības kaut kā to noslēpa un padomju laikos arī nevienam īsti neinteresēja). Ar gadiem kļuva tikai sliktāk. Pieradums pie zālēm, visu laiku jāmaina, biežas un spēcīgas lēkmes, tagad ir 3. invaliditātes grupa, kaut gan mierīgi varētu dabūt 2., ja gribētu. Strādāšana un auto vadīšana, protams, ir izslēgta. Vispār ir diezgan briesmīgi, kad nākas ko tādu piedzīvot. Tētis nez cik reizes ir gājis uz veikalu un pa ceļam vienkārši sākusies lēkme, nokritis, sasities, pat policija saukta, jo tūlīt pēc lēkmes viņam ir tāds stāvoklis, kad nesaprot, kas notiek. Grib visur iet, nez ko darīt, liekas, ka citi viņu apdraud, pēc kādām 20 - 30 min atiet un neko neatceras. Kā bērns ļoti baidījos, it īpaši naktīs mēdza būt spēcīgas lēkmes ar gārkšanu, putām un pēc tam staigāšanu apkārt, nesaprotot, kas notiek. Nezinu, kāpēc tā ir, bet tētis vienmēr centās tikt ārā pa durvīm, ja nelaidām, tad lauza vaļā un kļuva dusmīgs tajā savā stāvoklī.
Katram tas, protams, var būt individuāli un ne tik smagi, kā šajā gadījumā, bet iesaku būt uzmanīgam, veidojot attiecības ar epilepsijas slimnieku. Tas ir ļoti smagi psiholoģiski gan otrai pusei, gan bērniem. Nesaku, ka šādi cilvēki nav pelnījuši mīlestību un attiecības, bet tam otram noteikti vajadzētu būt gatavam un informētam.
2099
