čau!
Nesen atgriezāmies mājās, nedēļas nogale noslēgusies. It kā atpūtos, bet neraksturīgi man-mājās atgriezos tikpat nomākta kā pirms aizbraukšanas. It kā viss ir, bet kaut kas tomēr nav.
Askepott, man tēvs ir treneris visu savu mūžu, trenējis gan profesionāļus, gan arī bērnus. Protams, katru dienu uz darbu viņam līdzi negāju, bet ir nācies redzēt, kā viņš strādā. Un tas viss tiešām izskatās skarbi, tiek pacelta balss, arī uzšauts pa pakausi, gan pielietots kāds stiprāks vārds, jo ar ucināšanos un iejūtību labu rezultātu panākt nav iespējams, sports ir nežēlīgs, tāpēc ir tikai normāli, ka to iemāca jau bērnībā. Un ļoti daudzos gadījumos treneris iemāca ne tikai konkrēto sportu, bet arī būt vīrišķīgam, nebūt ņuņņai un atrauties no mātes brunčiem.
Par piemēru ar ūdens dzeršanu-ja teikts, ka nedrīkst, tātad nedrīkst. Ja ir pārkāpti noteikumi, tad pēc tam nav jāņaud par sodu. Tieši tik vienkārši. Un cieņa pret sievieti, īpaši mammu arī ir jāizrāda. Visā visumā-ja māmiņa ir tik pārjūtīga un tā sargā savu cālēnu, tad sports nav domāts viņas bērnam, lai sūta uz kādu rokdarbu pulciņu. Bet, ja bērns grib ar to nodarboties, lai nodarbojas, bet mātei tur nav jāiejaucas.