Man dikti nepatīk, ka tiek lietoti vārdi ignorējot to patieso nozīmi. Man šķiet, ka no semiotiskas ignorances mirst fejas un eņģeļi :-/
Svešvārdi un saprātīgi anglicismi man patīk, dažreiz pašai grūti atrast trāpīgāko vārdu un tie bieži vien izglābj runājot un domājot vairākās valodās.
Man ļoti svarīga šķiet un patīk valodas individualitāte. Es līdz pēdējam elpas vilcienam saglabāšu savu kurzemniecisko runu ar norautām galotnēm, vietvārdiem un vecvārdiem. Tas tā postmoderni, bet man šķiet ārkārtīgi pievilcīgi, ja cilvēka runa atspoguļo viņa dzīves ceļus un neceļus. Akcenti, dažādi lingvistiski izklupieni, piparoti izteicieni, utt. Valoda kā ķermenis kurā cilvēka dzīve atstāj pēdas.
Kas attiecas uz dzeltenajiem medijiem, pievienojos iepriekš izteiktajiem viedokļiem, ka veids kādā tiek rakstīts, īpaši par sieviešu ķermeņiem, ir šķebinošs un kaitniecisks.