Izlasīju Tavu garo un sūro bēdu stāstu. Zinu, ka Latvijā un citviet pasaulē, diemžēl, ir daudz meiteņu un arī puišu, - gan ar zemu pašvērtējumu, gan ar sagrozītu dzīves uztveri, gan arī, dēvēšu to par "nabadzības sindromu."
Tici vai nē, par sevi parūpēties nemaz nav tik grūti un arī dārgi. Kā arī, interneta vidē var atrast tik daudz jaukas pamācības, pat teiktu, instrukcijas, kā to darīt pareizāk, ja par savu gaumi nejūties pārliecināta. Droši ieslēdz youtube.com, uzraksti kādu sev interesējošu atslēgvārdu un skaties. Ja jūties nesimpātiska, tad jāsāk strādāt pašai ar sevi, tikai mainot savu attieksmi, varēsi uz dzīvi palūkoties no citiem aspektiem.
Ne viss ir melns un balts. Nabadzība nav noziegums, bet šis aspekts taču ir izmaināms. Domāju, ka vēl esi gana jauna un visa dzīve priekšā, lai censtos un darītu, - laime gan neslēpjas naudā, bet dara mierīgu, - nezinu, vai strādā, bet, ja nē, tad varbūt vajadzētu. Pat no ļoti mazām algām var atlicināt kādu summu, ar laiku tā iekrātos, nevajadzētu justies tik nabadzīgai, - cilvēki vispār nav jāšķiro bagātajos un mazturīgajos, tas ir nepareizi. Tu esi cilvēks/persona/personība, nav savu vērtību jāmēra lietās, - šajā gadījumā tajā, cik turīga esi. Kā saka Tavs puisis, viņš mīl Tevi, - viņš taču neapgalvo, ka mīl Tavu nabadzību, Tavas drēbes, jo tās ir tikai lietas, ir jāmīl dzīvas būtnes, nevis lietas, kas agrāk vai vēlāk vairs nebūs vajadzīgas.
Vēl, vēlos piebilst, ka nav jāieciklējas uz puisi, domām par šo puisi, - tā vietā, strādā ar sevi, - katru dienu izdomā kādu jaunu mērķi, - kādu niansi, kā sevi varētu padarīt interesantāku gan sev, gan citiem, kā sevi pilnveidot, kā attīstīties. Ja visi cilvēki dien dienā nedarītu neko citu, kā vien uztrauktos par to, ko kāds cits par viņiem domā, pasaule, liekas, apstātos. Tikai mēs paši nosakām, vai mūsu dzīve būs stagnācijā, vai virzīsies uz augšu, ir laiks pāršķirt jaunu lapusi un ne tikai uztraukties par visu, bet tiešām, ko mainīt un sākt reāli rīkoties.
Veiksmi.
13
