Sveikas!
Sāku krist depresijā dēļ sava vīrieša. Dzīvoju Anglijā, ar viņu. Esmu šeit tikai dēļ viņa. Bijām kopā pirms 5 gadiem, izšķīrāmies, jo viņš spēra lielo soli un pārvācās uz dzīvi te-GB. Tagad ceļi mūs atkal saveduši kopā. Dzīvojam kopā jau 7 mēnešus. Sākumā viss bija labi. Likās, ka ideālāka vīrieša nav. Un joprojām ir tā sajūta, ka viņš ir tas, kuru es gribu redzēt sev pie sāniem pēc 20 gadiem. BET.. vismaz reizi nedēļā mums sanāk kašķis dēļ manas greizsirdības. Ejot pa veikalu viņš atskatās uz visām, kuras nāk garām, nopēta no galvas līdz kājām. Rāda man i-netā sievietes (sabiedrībā zināmas), kuras viņam ļoti patīk. Tas vē nekas. Tiklīdz viss aiziet līdz bijušo tēmu, tā viss... man nākās dzīrdēt, ko viņš ir darījis ar bijušajām, ko tik viņš nav redzējis, kā viņš viņas apmierināja un vēl sazin kas. Saka, kurai bijusi visideālākā pēcpuse, kas man stāv galvā joprojām. Stāsta, ka varot dabūt ik vienu..atliekot tikai uzsmaidīt. Bet pats apgalvo, ka esot grūti iegūstams. Es viņam esot īstā u.t.t., bet es jau vairākas reizes esmu lūgusi, lai nepiemin pagātni, jo tas man vienkārši nav patīkami. Tāda sajūta, ka mani nedzird! ir sajūta, ka es viņa dēļ esmu darījusi tiešām daudz...esmu svešā valstī, ik dienu sāp sirds, jo trūkst ģimenes, bet šķiet, ka viņa dēļ to vajag darīt. Un tagad nesaprotu..tas ir normāli? Vai man tas ir jāpieņem? un, ja ir, tad kā? Drošvien izklausās muļķīgi, bet esmu apjukusi, jo nesaprotu, vai tas ir vienkārši tāds vīrieša tips.