Kāds paņem un izlasa tavu privāto dienasgrāmatu.

Jā, rakstīju dienasgrāmatu un dažreiz rakstu arī šobrīd. Dienasgrāmatā gan centos nebūt līdz galam atklāta, ja nu gadītos, kad kāds to visu izlasa... Tomēr par attiecībām ar savu māti pāris reizes gan esmu rakstījusi un reiz mana māte arī to visu izlasīja. Uzzināju to tā, ka vina bija atstājusi ieliktu atsevišķu lapiņu tajās vietās ar saviem komentāriem par izlasīto. Lieki teikt, ka komentāri nebija glaimojoši, bet es ne mirkli nesajutos vainīga. Runājušas par to nekad neesam, tikai vienu reizi vairakus gadus vēlāk kādā sarunā tika pieminēts pats fakts, bet es noignorēju to teikumu un neturpināju sarunu tajā gultnē.

Lai nu kā - uzskatu, ka lasītājs pats vainīgs, ka ir izlasījis par sevi kaut ko tādu. No otras puses, jābūt totāli aklam, ja saprot īstās domas tikai no izlasītā dienasgrāmatā. :-/ Varbūt tad vismaz tas atvērs acis uz dažām lietām...
Ja kaut ko tādu izlasītu es pati savas meitas dienasgrāmatā - uzskatītu to par labu pamācību sev un novērtētu savas kļūdas. Būtu, protams, nepatīkami, bet - ne jau no "plika gaisa" meita ko tādu par mani rakstītu, tad jau pati vien esmu vainīga. Laikam ietu runāt ar meitu un atvainotos viņai, ka esmu bijusi tik nederīga māte.

Autorei nevajadzētu justies vainīgai ne kripatiņas! Lai māte pati perās savās emocijās cik uziet. Vienīgi varbūt vērts pēc iespējas objektīvāk novērtēt vai tik tiešām viss uzrakstītais ir tieši tik melns, varbūt šis tas ir pārspīlēts, nesaprasts.

Šis notikums var kalpot par pamatu lielai un nopietnai sarunai, kuru jums abām vajag jau sen, sen. Pastāsti mammai, cik slikti jūties. Pastāsti, ka vēlies no viņas just mīlestību, nevis tikai nosodījumu par to, ka esi. Pajautā, vai, līdzās klapatām un tēriņiem, neesi viņai sagādājusi ne kripatiņu prieka.

Varbūt doma, ka ar šādu patērzēšanu var salabot gadiem rūgušas un bojātas attiecības, izklausās muļķīgi un patētiski, bet tas var būt veids, kā likt mammai aizdomāties. Un, ja viņa Tevi tiešām bezcerīgi neienīst, attiecības var uzlaboties. Neesmu šādu ideju pagrābusi no zila gaisa - man arī bērnībā bija drausmīgas attiecības ar vienu no vistuvākajiem cilvēkiem. Pēc reizes, kad vājuma brīdī pajautāju, vai viņš tiešām labprātāk redzētu mani mirušu (un asarām acīs pateicu, ka tad arī nomiršu - labprātīgi, jo nāve šķiet vieglāka par dzīvi mūžīgā saspīlējumā), viss sāka mainīties. Neticami, bet šodien man ir izdevies piedot. Un tā ir viena no vērtīgākajām pieredzēm manā līdzšinējā dzīvē.

Udenskritums, katru reizi, kad lasu tavas tēmas, vienīgais ko man gribas, ir iecelt tevi sev klēpī, apskaut un pašūpot... :-/ Ja tev vajag kādu ar ko runāt, vari droši rakstīt.

Ja reiz raksti dienasgrāmatu, jābūt gatavi, ka kāds var tajā ielūkoties, lūk tā!

kaut kas lidzigs bija berniba, kad topa bija spelesanas ar barbijam utt. macibavisam muzam!

Neesmu nekad dienasgrāmatu rakstījusi, vienmēr bijis bail, ka kāds neizlasa, dažreiz, vidusskolas gados šo to uzrakstīju uz atsevišķām lapiņām, kuras labi noslēpu un pēc laika iznīcināju, ceru, ka visu un nekas nav palicis kaut kur vecāku mājās nobāzts.
Galīgi nepieņemami likās, ka mamma lasījusi Tavas dienasgrāmatas, līdz tekstam, kad pati pieminēji savas iepriekš veidotās diskusijas. Atveru un ko ieraugu- Tu biji tā, kas savos 18 gados pie sevis uz mājām veda 20 gadus vecāku Muhamedu... Varbūt mamma saprata, baidījās par to, kas ar tevi notiek, gribēja ko uzzināt, lai pasargātu Tevi.

Atveru un ko ieraugu- Tu biji tā, kas savos 18 gados pie sevis uz mājām veda 20 gadus vecāku Muhamedu...

:D :D :D

Atveru un ko ieraugu- Tu biji tā, kas savos 18 gados pie sevis uz mājām veda 20 gadus vecāku Muhamedu... Varbūt mamma saprata, baidījās par to, kas ar tevi notiek, gribēja ko uzzināt, lai pasargātu Tevi.

+++

Izklausās, ka mamma gluži vienkārši ir sevi dzīvē nerealizējusi, nelaimīga sieviete, kurai pašai nav neviena, kas viņu mīl vai atbalsta jau ilgus gadus.
Ir sievietes, kuru dzīves piepildījums nav bērnos un, manuprāt, Tava mamma gluži vienkārši ir mēģinājusi sevi apmānīt ar domu, ka ir. Sevi mānot, sieviete nekad nedzīvos beznosacījumu mīlestībā ar bērniem un nespēs būt uz visiem 100. Tāds, lūk, rezultāts. Nelaimīga pati un nelaimīgi arī bērni.
Un tāpat - viņai rūp, kas ar meitu notiek.
Tāpat arī man šķiet, ka meita ļoti daudz ko pārspīlē, kā jau to mēdz darīt dumpīgie bērni.

Mani par zemisku vēl nosauca...

man vispār nav pieņemams, ka cilvēks ir lasījis svešu dienasgrāmatu un pēc tā vēl atļaujas muti vērt vaļā un kaut ko dirst.
rakstītājs rakstīšanas brīdī tā ir juties, tās ir bijušas tā brīža emocijas, no tā nevar aizbēgt.
kā kaut ko tādu vispār var kādam pārmest? tad jau sanāk, ka pat dgrāmatā jāizliekas labākam/pozitīvākam nekā patiesībā esi/jūties.

Bērnībā lasīju Dž.Harela ''Slepenās Dienasgrāmatas'' (biju sajūsmā).. tur galvenā varone dienasgrāmatu rakstīja šifrētā valodā :) Varbūt ir vērts mēģināt :)

Visu savu bernibu atceros sevi rakstam personigas dienasgramatas . Nevareju iedomaties savu dzivi bez vinam . Ka ari dzejolisus , stastinus utt . Tad nu rakstiju katru dienu lidz vienam bridim kad mana mate vinas visas izokskereja , izlasija un izdomaja , ka man vinas vajag saplest vinas acu prieksa lapu pa lapai ( un man tur bija kadas 5as ,enciklopediju biezuma ) jo uzskatija , ka tas bus labs sods par to , ka man macibas negaja vairak tik labi . Kops tas reizes es parstaju rakstit vispar. Man bija trauma . Sogad sanemos un atsaku rakstit ... lenam(t)... jo ir loti gruti atkal atverties un bezbailigi visas savas domas atstat uz papira (t)

Un es uzskatu , ka Tavai mammai nav absoluti nekadu tiesibu dusmoties uz Tevi pati gan jau to saproti 8-)

pieredzere rada-mazak radit savi personisko dzivi (ari dienasgramatas) un vairak kluset