Kāds paņem un izlasa tavu privāto dienasgrāmatu.

Agrā jaunībā labākajai draudzenei gadījās kas ļoti līdzīgs - nu, tur bija škandāls pa visu kvartālu un nesarunāšanās ar "lasītāju" vairākus gadus.

Tas, ka lasīt svešas d.g. ir neglīti, nav apspriežams, tomēr jāskatās, kurš no nodarījumiem ir lielāks - līšana cita personiskajās mantās vai noziegums, kas šajā grāmatiņā aprakstīts. Ja Tu, teiksim, izlasītu, ka kāds pirms gada apracis sakņu dārzā līķi, būtu šokā un nobijusies, nevis noliktu nost dienasgrāmatu un norātu sevi par okšķerēšanu, vai ne? Ir skaidrs, ka mammai sāp Tevis rakstītais. Rekomendējamie medikamenti - izrunāšanās un laiks, skaties pati, kādā secībā.

Vakardiena
Paldies:-)

Jā, rakstu. Nevaru iedomāties sev bez tās. Lasījis neviens nav, jo glabāju to savā somā un praktiski vienmēr nēsāju līdzi. Kas ielīda, pats vainīgs, mums katram ir tiesības uz savām domām par cilvēkiem.

Kā jau vakardiena minēja, manuprāt ir ļoti nesmuki ņemt un lasīt cita cilvēka dienasgrāmatu, lai arī cik ļoti gribētos uzzināt kas tur ir rakstīts. Jocīgi ir arī ņemt un apvainoties, galu galā viņai nebija nekādu tiesību lasīt tavu dienasrāmatu.
Pati kādreiz rakstīju, bet vienmēr ļoti slēpu, lai neviens neatrastu :D Nesen paņēmu pārlasīju, pašai likās ļoti daudz tādu murgu ir sarakstīti, bet tas bij tas ko tajā brīdī domāju un man bija svarīgi. Paņēmu un sadedzināju visas dienasgrāmatas, jutu tādu atvirglojumu :)
Ieteiktu ar mammu izrunāties, domāju, ka viņa sapratīs un viss ar laiku būs kārtībā! :)

šajā situācijā šķiet loģiski ka mamma būtu tā, kas vedinātu uz izrunāšanos. kāpēc viņai lasīt tavu dienasgrāmatu? visdrīzāk starp jums ir distance un viņu tomēr satrauc un interesē, kas ar tevi notiek, varbūt dienasgrāmata bija vienīgais viņai saprotamais veids, kā "tikt tev klāt".. katrā ziņā situācija sarežģīta, es meitas vietā nogaidītu, neskrietu atvainoties, jo katram ir tiesības uz savām domām un savu privātumu.
un kāpēc par viņu rakstīji sliktu? ir tik slikti? nesanāk izrunāties nekā?

Diemžēl manai mammai arī bija okšķerēšanas mānija, kad biju pusaudžu gados. Man parādījās pirmais puisis, tobrīd vēl internets bija pieejams pārsvarā tikai informātikas stundās skolā, tāpēc ar puisi sarakstījāmies ar vēstulēm. Un mamma vairākkārt prasīja, lai parādu vēstules - nerādīju, protams, un tad pamanīju, ka vairākkārt bija rakājusies pa manām mantām manā istabā.
Pieņemu, ka Tu vēl mācies skolā? Parasti tad mammas visvairāk grib izokšķerēt visu par savu bērnu dzīvi, jo saprot, ka bērni kļūst pieauguši, bet tajā pat laikā baidās, ka pieņems neapdomīgus lēmumus.

Daudzus gadus rakstīju dienasgrāmatu. Tas man bija savā ziņā kā terapija, palīdzēja sakārtot domas. Izliekot visu uz papīra palika vieglāk.
Izlasījis neviens nebija vai arī ja bija, tad es to neuzzināju. Parasti centos dienasgrāmatu turēt paslēptu.
Uzskatu, ka katram ir tiesības uz privātumu. Ārkārtīgi nekorekti ir lasīt citu dienasgrāmatas. Tava Māte ļoti bērnišķīgi izturējās, ja vēl sāka moralizēt. Tev nav jājūtas vainīgai.

un kāpēc par viņu rakstīji sliktu? ir tik slikti? nesanāk izrunāties nekā?
Ja apskatītu manas iepriekš veidotās diskusijas, tad varētu saprast, ka ir bijis slikti. Dzīve man ir likusies kā elle, kad domāju ka labāk būtu galu sev pataisīt... Attiecības nekad nav labas bijušas... Viņa mūs bērnus sauc par čūskulēniem, kas viņai neko nedod materiāli.

Rakstu, jā.
Un ir gadījies, ka izlasa. Divi, var teikt, svarīgākie cilvēki manā dzīvē - tētis un puisis.
No tēta dzirdēju dažas ļoti aizdomīgas piezīmes, kuru rezultātā iztaujāju mammu, viņa atzinās, ka tētis lasījis. Kādu brīdi iekšēji izjutu aizvainojumu, bet to ātri pārvarēju, jo attiecības ar tēti man bija ļoti dārgas un tā kā dienasgrāmatā par viņu nekā slikta nebija, tad nebija arī iemesla vienam uz otru turēt ļaunu prātu. Es tikai pateicu, ka vienmēr - kaut arī viņš izlasītu visas manas dienasgrāmatas (to ir daudz, viņš bija ieskatījies tikai dažās), vienmēr paliks kas tāds, ko viņš par mani nezinās.
Otrs gadījums izvērsās stipri dramatiskāks, sasniedza teju šķiršanās robežu. Piekrītu puiša aizvainojumam, bet tas par ko viņš apvainojās, man vairs nebija aktuāli, ja nu vienīgi emocijās bija palikuši kādi nogulšņi. Par laimi, viss beidzās labi. Tiesa, dienasgrāmatu tagad rakstu uzmanīgāk. Ir bijušas reizes, kad uzrakstu uz atsevišķas lapiņas, kaut kur nolieku, lai nostāvas un tad iznīcinu.
Grūti komentēt tavu situāciju, autore. Katrā ziņā iesaku padomāt, vai dienasgrāmatas dēļ ir vērts ievirzīt attiecības ar mammu nepatīkamākā gultnē, turēt aizvainojumu. Iesaku abām no sirds izrunāties, ja tas iespējams, pacensties rast kādu kompromisu. Fakts, ka viņa ielūkojusies tavā personīgajā laukā, protams, vēl kādu laiku sūrstēs, bet tomēr... ceru, ka ir iespēja to visu atrisināt, lai vārdiem `māte` un `meita` nezustu savstarpējā siltuma un beznoteikumu mīlestības noskaņa.

Tava Māte ļoti bērnišķīgi izturējās, ja vēl sāka moralizēt. Tev nav jājūtas vainīgai.

Viņa pret mani vēl ignorēšanu un nerunāšanu izmanto... Es prasu, kas ir, bet viņa klusē.... Sākumā nesapratu, bet tad ieraudzīju dienasgrāmatu uz galda noliktu(iepriekš manā somā bija)

Viņa mūs bērnus sauc par čūskulēniem, kas viņai neko nedod materiāli.

ceru, ka ir iespēja to visu atrisināt, lai vārdiem `māte` un `meita` nezustu savstarpējā siltuma un beznoteikumu mīlestības noskaņa.

Nu, skaidrs. Ja jau tā, tad cerības uz kādu labu pavērsienu, ir teju nereālas. :-|
Es droši vien mēģinātu, cik iespējams norobežoties no viņas klātbūtnes, izvairītos no sarunām, neņemtu vērā, ja viņa kaut ko aizrāda, censtos, cik nu var, dzīvot savu dzīvi un noteikti turpinātu rakstīt dienasgrāmatu.
Cik tev ir gadu? Nav nekādu iespēju nodrošināt sev kaut nelielu patstāvību - vismaz finanses, ja ne atsevišķu mājokli?

lai vārdiem `māte` un `meita` nezustu savstarpējā siltuma un beznoteikumu mīlestības noskaņa.

Tas tik mīļi izklausās(l) Bet mums tā nav...Mani mīl, ja es uzvedos labi un labi mācos un izskatos. Ja ir kļūdas, tad tūlīt ir lamāšanās un apvainojumi... Es nesaprotu beznosacījumu mīlestību. Ja man saka, ka mani mīl - tad es uzreiz domāju par ko? Ko es tik labu izdarīju? Kāpēc?

Cik tev ir gadu? Nav nekādu iespēju nodrošināt sev kaut nelielu patstāvību - vismaz finanses, ja ne atsevišķu mājokli?

Man ir 18 un pēdējie vidusskolas mēneši, tad jau tikšu prom un būs labi:-)

Udenskritums, tad jau patiešām nav tik traki, pēdējie metri līdz brīvībai. Nevar zināt, varbūt tad arī kaut kas pamainīsies tavas mammas attieksmē.

Zinu kas ir zinkārīga mamma, piedzīvots ļoti labi, citi cilvēki vnk.tādi ir :D

Diensgrāmatu man viena simpātija izlasija, tad bij kauns pa visu ģīmi. Jo tur bij par viņu rakstīts ļoti daudz. Puisis tai laikā bij stipri vecāks par mani.
Un pēctam acīs megribēju rādīties. Un mums ar nekā nebija beigās.

Bet tas ļoti nepieklājīgi no mātes ka Tev nav privātā telpa!

agrāk rakstīju, bet tad sapratu ka nav droši, ņēmu un saplēsu. tagad rakstu dienasgramatu klab.lv

udenskritums - lasu tavu rakstīto, un liekas, ka raksti par mani, kad man bija tavs vecums , nu bik mazāk. Tikai citi personāži - lasītājs bija tētis. Tur par viņu ar rakstīju briesmu lietas. Tā tas viss arī palika, jo liekas, ka to aizvainojumu viņš neizdzēsa sev no atmiņas. Kaut gan viņam bija jāsaprot, ka esmu maza un daudz ko saku nedomājot, bet šā vai tā slikti jutāmies abi. Tagad viņa vairs nav, bet manī skumjas vēl sēž, jo pat lāga viņam nepateicu - ka tas tik tāds nenopietni rakstīts tizlums. Kaut gan tanī brīdī biju uz viņu dusmīga, bet nekad neko tā īsti slikti nedomāju, bet lamas no manis nāca pat neapzinoties cik tas briesmīgi no malas izklausās! Tanī brīdī svarīgi bija izlikt dusmas. Bet sanāca beigās viss kaut kā tizli, un tas ir pagājis, neko izmainīt vairs nevar.

Man jocīgākais liekas līst kāda somā bez atļaujas - bet nu, man visp ļoti nepatīk, ja pa manām mantām vandās (t)

udenskritums, bet, lasot Tavas iepriekšējās diskusijas.. Pieļauju, ka rakstīji visu līdzīgi kā cosmo. Varbūt ir labi, ka viņa izlasīja, un aizdomāsies par to visu? Un klusē, jo nebija pat iedomājusies uz to tā paskatīties? Neuzbāzies, nogaidi..

Sarp citu, kā viss beidzās ar to vīrieti, tiki no viņa vaļā?

Nu pieklājīgi no mātes tas nebija, ka līda tavās privātajās lietās ja tam nebija nopietns iemesls. Bet var labi saprast arī kā jutās vina. Ieteiktu vinai atvainoties par to kas rakstīts, pasaki ka tas bija rakstīts dusmi uzplūdā un nedomāji neko no tā nopietni. Mēginiet salīgt. Uzskatu ka ar vecākiem jāmēgina uzturēt ir labas attiecības vai vismaz neitrālas, ja tam nav nopietns pamats apakšā. Tu rakstīji ka vina loti slikti izturas pret tevi. Bet varbūt tam ir iemesls? Varbūt pati ar savu attieksmk veicini to agresiju no mātes puses?