Es ziedoju, ja cilvēkiem vajag vienu vai dažas konkrētas lietas. Nav iebildumu, ka cilvēki pirms pirkšanas paprasa kaut kādas lietas, kas tiešām mēdz daudziem mētāties - telefonu austiņas, lādētāji, vēl visādi sīkumi. Neliekas nekas īpašs, kad pajautā, vai kāds nemet ārā veļasmašīnu vai TV, jo tik pat bieži, kā ir prasītāji, ir posti, ka dod prom.
Ja kādam vajag visu, man tas liekās nepieņemami. Ģimenē 4 bērni un nekā nav? Kā nav? Kur no iepriekšējiem palika? Pie kam parasti tas ir tur, kur bērni ar mazu vecuma starpību. Tāpat pārsteidz, ka šīm ģimenēm nav ne mēbeļu, ne gultasveļas, ne virtuves piederumu, ne drēbju, nekā. Es saprastu, ja kaut kā nav - teiksim mēbeļu - pārvākušies no citas pilsētas un nav bijis iespējas paņemt līdzi vairāk, kā satilpst vieglajā mašīnā. Ok, tad vajag mēbeles, varbūt kaut ko no sadzīves tehnikas. Bet kā var nebūt nekā?
Arī izvēlīgie prasītāji man nepatīk. Ja bērnam vajag ratus, ok, es varu saprast, ka atsakās no saplēstiem un noplukušiem, bet man liekas nepieklājīgi atteikties no pirmajiem labajiem, ko dod. Tāpat kaitina, ka kaut ko atdod un cilvēki prasa, lai to, kas ir bez maksas, vēl pieved klāt, spekulējot uz to, ka mājās zīdainis. Man arī zīdainis. Es pēc lietām, ko esmu pirkusi, esmu ar kājām gājusi ar ratiem pa visu Rīgu. Divi zaķi ar vienu šāvienu - bērnam pastaiga, man lieta, ko vajag. Domāju, ka tā var arī ar bezmaksas lietām, ko vajag. Laikam jau tik ļoti nevajag, ja nevar izdomāt, kā tikt pakaļ.
Mani gan neizbrīna prasīšanas fenomens. Paši palīdzētāji ir kādi? Visu sameklēs, sarunās un pienesīs klāt. Kāds brīnums, ka šo "pakalpojumu" izmanto arvien vairāk?
202
