Vakar nedaudz uznāca cepiens par to, ka ar nesavtīgo labdarību sabiedrība ir radījusi profesionālus prasītājus-ņēmējus.
Liepājas labdarības lapā vakar parādās šāds ieraksts: Kādai ģimenītei vajadzīgi bērnu ratiņi (meitenītei) un biezais kombītis , lai varētu tikt mājās no slimnīcas.
Drēbītes arī būtu jauki , ja kāds ziedotu 0-3mēn , bērniņš dzims tuvākajās 3dienās smile emoticon
Palīdzēsim kopā.
Nu viss tā kā ok, nu vajag palīdzību, tad vajag. Komentāros viena sieviete piedāvā Quinny (nemaz nav tik slikta firma) ratiņus, tikai brūnā krāsā. Uz ko posta autore atbild, ka, lai atsūta foto, lai ģimene var izvēlēties, jo gribot tomēr gaišus ratiņus (tas komentārs gan jau ir izdzēsts).
WTF? Varbūt, ka esmu nejauka, bet uzskatu, ka palīdzības lūdzējam ir jāpievalda savas ambīcijas, jo galu galā prasa atdot, nevis pārdot. Varbūt, ka pati ģimene nav tāda un tās ir tikai palīdzības sniegšanas starpnieces ambīcijas, bet man tas neliekas pareizi.
Es nerunāju par tiem gadījumiem, kad kāds "labdaris" noziedo vecus kankarus un uzskata, ka ir baigais malacis. Pa laikam ir redzami šādi palīdzības lūgumu - ļoti lūdzu uzdāvināt 38 izmēra gaiši brūnus, ādas ECCO firmas zābakus ar nelielu vilniņu uz 7.5cm papēdi. Ja cilvēkam patiešām zābaki būtu ļoti nepieciešmi, tad būtu vienalga kādā krāsā, galvenais, lai kājām silti. Un šajā stāstā par ratiņiem tas pats. Ja man nebūtu naudas ratiņiem, tad es vizinātu mazuli jebkādas krāsas ratiņos.
Kāpēc šo visu rakstu? Papdalieties ar savu pieredzi. Vai esmu vienīgā, kurai šķiet, ka bieži vien palīdzības lūdzēji ir pārāk izvēlīgi un rodas sajūta, ka diedelēšana viņiem ir kā hobijs vai bizness?
202
