Parasti iedomājos visļaunāko.

uj, man ari ta bija. Man bija tik zems pasvertejums. Es butiba vispar nespeju noticet,ka kads var mani milet, un izdomaju 100 iemeslus ka vins mani krapj un izmanto. un dusmojos par neko. Logiski,ka nevienam cilvekam nepatik but kopa ar cilveku,kas visu laiku dusmojas utt. Tas ir liels darbs ar sevi. Tagad man ir virs un es nedusmojos un neizdomaju neesosas problemas :D

Jā, pazīstama situācija. Iepriekšējās attiecībās man bija aizdomas, konrēti pat jautāju un teicu to visu viņam. Viņš man meloja, ko jutu. Teica, ka es esot galīgi sajukusi. Izrādījās, ka viss par ko cepos bija pamatots. Protams, ta ne vienmēr ir un mēs sievietes bieži vien - pašas izdomājam un par to vēl dusmojamies :D Tagad kad esmu nu jau jaunās attiecībās, esmu iemācījusies arbrīvot prātu no visām muļķībām. Lielākie mopelni par to ir tagadējam vīrietim. Viņš attaisno manu uzticību. Man nav par ko cepties, nav pat ko izdomāt. Šādā variantā, ja sastresojas par jebko, var pamatīgi sabojāt attiecības. Ar laiku otram tas apniks un viss beigsies. Ja kādu reizi sanāk sapūsties, tad manējais ir tik jauks, ka pacieš mani, sabužina un izrunājas ar mani. 5min laikā esam sabučojušies, samīļojušies un tad saprotu, ka esmu galīga aita :-D Jāstrādā pašai ar sevi. Jātiek vaļā no domām, kurām nav pamata.

Man ir ļoti līdzīgi. Es domāju tas nāk komplektā - zems pašvērtējums plus iepriekšējā pieredze. Man iepriekšējās attiecības bija tādas, ka vīrietis meloja vienā melošanā praktiski par visu, arī nebūtiskiem sīkumiem. Tagad jaunajās attiecībās ir tā, ka viss šķiet aizdomīgi, nekam un nevienam vīrietis laikam vairs neticu. Patiesībā tas ir ļoti bēdīgi.

Meitenes,mīliet pašas sevi un nełaujiet sev darīt pāri! Tas ir pats galvenais! Un visi"tarakāni",kas dzīvo galvā, no tiem ir jātiek vałā!

Kādas attiecības Tev ir ar vecākiem? Mamma ar tēti nav šķīrušies? Tēvs aizgājis no ģimenes? Kaut kas tāds?

Ah, kā es saprotu šo paranoisko raustīšanos par katru mazāko nieku attiecībās (un ne tikai). Nu, te jau ir tikai pāris varianti. Var mēģināt mazliet paskalot pašai sev smadzenes - tā kā paskatīties no malas uz savām domām, sabārt sevi, paskaidrot, ka dzīvē viss ne vienmēr notiek pēc ļaunākā scenārija :-) Bet tur tad tiešām ir jāatmet tas "es nevaru sevi kontrolēt". Es ļoti labi zinu šo sajūtu, pati ikdienā mēdzu izjust paranoju par visādām lietām, bet, jo biežāk sevi sapurināsi, jo lielāks rezultāts laika gaitā var būt :-) Un vēl - padomā par savām attiecībām dziļākā līmenī. Vai tās ir labas, apmierina tavas prasības un vēlmes, ir harmonija, viss pārējais ok? Neapmierina tikai dažādi sīkumiņi? Vienkārši ir cilvēki, kas ne uzreiz un ne vienmēr atbild uz kādu sms. Pēc pieredzes zinu, kādi scenāriji var rasties galvā un ka šāda neatbildēšana vispār nav īsti pieklājīga, bet nu tādiem cilvēkiem neko īsti nevar padarīt :-| Bieži arī ir tā, ka var cilvēks atbildēt vēlāk. Jāiemācās uz to ļoti neiespringt. Ne vienmēr tas otrs cilvēks atbild "nepareizā tonī" kaut kādu personisku iemeslu vai konkrētu motīvu vadīts :-D Un galu galā varu pateikt klasisko, nodrāzto - "gājējs tāpat aizies", tā ka labāk meklē attiecībās to pozitīvo, ko vari izbaudīt, nevis vaktē katru iespējamo šķiršanās mirkli (kurš, visticamāk, nemaz netuvojas) ;-) Tici man, es šīs situācijas ļoooti labi saprotu, un tur tiešām šādos gadījumos ir jāiegulda darbs ar sevi - ar savu domāšanu, pašvērtējumu, attieksmi :-)