"Konstitūcijas forma ir tiesību normu ārējā izpausme, kas izteic sevi tiesību avotos. Konstitūcijas – formas ziņā atšķirās, šo atšķirību pamatā atrodas – vēsturiskās tradīcijas, likumdevēja nostādnes politiski nozīmīgos jautājumos, kultūras līmenis, konstitucionālās regulēšanas apjoma koncepcijas, starptautiskā situācija u.c. par Konstitūciju varam runāt tikai likuma formā. Iedalās: - Konstitūcijas, kas sastāv no viena akta(„monokonstitūcijas”- kodificētas, kā ASV); - Konstitūcijas, kuru ārējā izpausme ir sarežģītāka un sastāvoša no vairākiem tiesību avotiem („polikonstitūcijas”- nekodificētas, kā Lielbritānijā, Kanādā).
Konstitūciju klasifikācija pēc dažādām pazīmēm palīdz orientēties pamatlikumu daudzveidībā, dod iespēju labāk izprast dažādu valstu uzbūves un darbības likumsakarības, kā arī ļauj saskatīt īpatnības un noskaidrot Konstitūcijas patieso būtību.
1. Rakstītās un nerakstītās konstitūcijas.-Šis iedalījums ir samērā nosacīts, tomēr vairumā valstu konstitūcija pastāv, kā viens vienots rakstīts dokuments un parasti tieši tādā vārdā ir arī nosaukts. Šāda Konstitūcija ir piem., Spānijā, Vācijā, un arī Latvijā. Šādas Konstitūcijas dažkārt tiek dēvētas par „kodificētām”- apvienotām vienā dokumentā. Piem., (Lielbritānijā, Jaunzēlandē, Izraēlā) – K., sastāv no rakstīta dokumenta ( viena, vai vairākiem), daudziem tiesu precedentiem un nerakstītām paražām – tādas sauc par daļēji nerakstītām vai jauktajām Konstitūcijām. Nerakstītās Konstitūcijas, sastopamas reti, un tās pastāv neilgu laiku – parasti pēc valsts apvērsumiem vai revolūcijām. Nerakstītā Konstitūcija, bija Rumānijā pēc 1989.gada sacelšanās. 2. Demokrātiskās un autoritārās konstitūcijas. Pēc politiskā režīma K. iedala demokrātiskās un autoritārās (totalitārās). Demokr., K. garantē vispāratzītās cilvēka tiesības un brīvības, paredz valsts institūciju veidošanu brīvu, demokrātisku vēlēšanu ceļā. Turpretī – autoritārās K., ierobežo vai pat aizliedz politisko partiju darbību vai pasludina vienas partijas varas monopolu. Šādas K., negarantē vispāratzītās cilvēka tiesības,( apspiež cilvēka tiesības un brīvības). 3. Unitārās un federālās konstitūcijas. Šeit pamatā ir valsts teritoriālā uzbūve. Valstīm, kuru sastāvā nav sīkāku valstisku veidojumu (republiku, pavalstu, autonomu novadu), ir unitārās konstitūcijas. Turpretī valstīm, kuru sastāvā ir kādi valstiski veidojumi (piem, ASV, Indijai, Krievijas Federācijai), ir federālās konstitūcijas. Šajās K. parasti tiek noteikts šo valstisko veidojumu statuss. 4. Viens dokuments vai vairāki dokumenti. Visbiežāk K. ir viens dokuments, taču dažām valstīm tā sastāv no diviem vai vairākiem dok., piem., Zviedrijai – ir 4 akti, kas kopumā veido Zviedrijas konstitūciju. 5. Stingrās un elastīgās konstitūcijas. Iedalījums stingrajās un elastīgajās K. ir nosacīts, jo vienu no otras nav iespējams precīzi nošķirt. Līdz ar to šis dalījums parādās K. savstarpēji salīdzinot. Stingrajās K. ir tādas normas, kas apgrūtina grozījumu izdarīšanu tajās. Piem., grozījumus tajās parlaments var izdarīt tikai ar vismaz 2/3 vai ¾ balsu vairākumu vai arī tās var grozīt tikai ar tautas nobalsošanu. Pie stingr., K. pieskaitāmas lielākā daļa konstitūciju, un tipiskākais piem., ir ASV konstitūcija. Elastīgās K., - grozījumus izdarīt ir vienkāršāk, jo to izdarīšanai nav nepieciešams tik liels balsu vairākums, kā iepriekšējā K. parasti tas ir valstīs, kurās ir daļēji nerakstītās vai jauktās K.(Lielbritānija, Jaunzēlande u.c.), tomēr dažas citas K. ir pieskaitāmas pie šīs grupas,( piem. Monako 1911.g. konstitūcija).".
19
