Paliekas manī

Tas, ka es dzīvoju pie vecmāmiņas man ir gan palīdzējis, gan diezgan grāvis pašapziņu, jo līdzīgi kā tev, viņa vienmēr gaidīja no manis maksimālo, bet īstenībā to nesagaidīja nekad, jo, ja man kaut kas tiek uzspiests, es nepakļaujos. Es vienmēr runāju viņai pretī un viņa nekad tā pa īstam mani nesaprata. Vienmēr viņai bija paraugi, ko nolikt man priekšā un teikt: "Viņa dara tā, kāpēc tu tā nevari darīt?" Ļoti reti, vispār tagad pat nemaz nevaru atcerēties, ka kādreiz viņai kaut kas būtu bijis labi.
Bet kāda esmu, tāda esmu. No mammas bērnībā nesniegto uzmanību un mīlestību pa daļai atgūstu tagad un tas ļoti silda, bet - vai palīdz?

Jā, ja sevī neko nemainīšu, paliks ar vien sliktāk.

Tā tas diemžēl ir. Neaizraušos ar padomu došanu, jo pati labi zinu, ka tie reti nostrādā, jo padomdevējs reti kad iedomājas, ka pateikt ir vieglāk, nekā izdarīt, it sevišķi tad, ja iekšā viss ir sagrauts. Un ar prātu mēs visas saprotam, ka mums ir jāmēģina būvēt jauni pamati savam spēkam, ticībai utt., bet, ja jūties zemāk vēl par zāli, tad tas ir kā mission impossible.

mana maate arii nekad nav par mani ruupeejusies, vecmaaminja dziivoja kopaa ar mums, vina visu laiku par mani ruupeejaas, kaa vinja nomira, maate mani vispar iztrieca no maajas. Vispaar man pietruukst maates manaa dziivee, protams, ne taas,kas man ir. to sievieti es savaa dziivee negribu. un par to rakstu - es nezinu kkas ir, bet ne liidz galam, ja arii kkas bija, tad vairaak ap 20 gadiem.