Uzticība kāda tā ir?

Tad kad neko neslēpj un ja ir apsolījis kautko , tad arī tur doto vārdu.

Kautgan tā diezgan grūti definēt to uzticīgu. Tā jau katram sava .

PAr uzticīgu otro pusīti, pirmkārt, liecina attieksme. Protams, krāpēji jau vienmēr pārvēršas mīļos zaķīšos. Bet nu tas nav vienīgais aspekts. Mums ar vīru nav tādas noteiktas privātās robežas. Nu viens otra draugos nelienam, bet netiek liktas paroles telefonos; nav šausmās, ja otrs paņem telefonu (ne ar mērķi līst sms, bet vnk kaut spēlītes paspēlēt); pateikt, ja prasa, kas zvanījies (bez slimīgiem, uzbāzīgiem jautājumiem). Nav pēkšņas pazušanas. Parasti viens otru informējam, ja aizkavēsimies. Nav arī asas reakcijas par to, ja pajautā, ko šodien darījies. Nav nekādas slēpšanas vienam no otra, noslēpumu, ko speciāli nestāsta. Nu tā kaut kā.

Grūti teikt. Savās attiecībās tā mums ir atklātība, attieksme no otras pusītes. Es uzticos savam vīrietim pilnībā. Viņš man stāsta visu. Ir katra personīgās lietas un arī tādi sīkumi, kas ir mazsvarīgi. Jūt arī izturēšanos, kas liek vai nu noprast par neuzticību vai just pilnīgu uzticību. Vienozīmīgi nevar pateikt. Tāpat ir ar mīlestību, katram sava un citādāka.

Nezinu. Es visiem uzticos automātiski un nepieprasu nekādus pierādījumus (kā to dara greizsirdīgā tipa cilvēki), jo esmu par sevi tik augstās domās - mani un krāpt? :D

Nav nekādas slēpšanas vienam no otra, noslēpumu, ko speciāli nestāsta.

Kaut kas tāds.

Protams, katram vienmēr būs savi noslēpumi, par kuriem otrs nezina, bet nu es ar to biju domājusi, ka otrs zina, ka ir visādi milzīgi noslēpumi, bet, tas kurš tos noslēpumus nestāsta, klusē kā partizāns un stāsta, ka katram savi noslēpumi un tev nekas nav jāzina 8-) reāli man vienreiz bija šādas attiecības. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ tās izbeidzās, jo, kā kko pajautāju, tā man atbildēja, ka man tas NAV jāzina8-)

Nav ne jausmas! Uzticība un uzticēšanās laikam ir manas dzīves lielā mācība, jo es nezinu, kas tas ir :( kā var uzticēties vīrietim? Dzīvē tik daudz ko esmu redzējusi, ka neuzticos cilvēkiem vispār. Neredzu jēgu. Varbūt uzticos savai bērnības draudzenei, bet arī ne uz 1000%. Materiālā ziņā varu uzticēties ģimenei - zinu, ka "neuzmetīs". Bet citādā ziņā ar ģimeni arī nedalos lielos pārdzīvojumos. Nevaru būt uzticīga pati sev - cik gan bieži pamostos no rīta un domāju - nē, tomēr būs citādāk...