Nezinu. Neredzu, par ko aizstāvēt tēmas autori, jo šķiet, ka viņu traucē it viss, kas notiek augšstāvā. Man vienai draudzenei ir līdzīga pastiprināta jūtība uz skaņām, jo savā vecajā dzīvoklī viņa pēkšņi vairs nevarēja gulēt, kad kaimiņš naktī sāka dīdīties - kaut ko staigājot, kaut kādi būkšķi, bij pat pieaicinājusi citu draugus pārnakšņot, lai viņi izprastu problēmu, bet šie sutuši kā sisti un nekas nav traucējis. Tātad individuāla problēma. Ironiski, bet, iegādājoties jauno dzīvokli (arī padomjlaiku mājā), viņa tikusi pie apakšstāva kaimiņienes, kura viņai pašai pārmet, ka vakaros skaļi skraidot pa istabu. Draudzene apgalvo, ka teju uz pirkstgaliem staigājot... :D
Bet te runa par bērniem. Un atvainojiet, lai arī 7 gadi ir jau saprātīgs vecums, taču nav iespējams bērnu šajā vecumā ieregulēt tā, lai viņš ilgstoši sēdētu mierīgi, staigātu uz pirkstgaliem utt. Kādu brīdi jā, bet spēlējoties tas aizmirsīsies.
Bet tām, kuras priecājas par savu veiksmīgo cīņu ar nesaprotošajiem kaimiņiem ar prettrokšņošanu utml., turklāt, sludinot, ka kaimiņi jāsaprot, jājautā - cik saprotošas jūs pašas esat pret tiem kaimiņiem, kas, jūsuprāt, uzvedas piedienīgi?