Sveikas!
Mēģināšu savu garo stāstu kaut kā sāīsinātāk izstāstīt.
Abiem ar draugu ir pirmās nopietnās attiecības ar kopdzīvi,drīz būs gads kā esam kopā.Draugam vecāki šķīrušies.Tēvam ir cita ģimene.Mamma viena.Ir māsa.Ar māsu iepzinos pirmo,esam draudzenes.Viņa mūs abus iepazīstināja.
Kopumā es ne par ko nevaru sūdzēties.Ja vien drauga ģimene.Viņa ir īpatnēja.Tēvs ir jauks,sirsnīgs, bet izskatās,ka brīžiem nezina ko man teikt.Draugam brauc augumā,ka vajag vairāk sasniegt un salīdzina ar māsu.Zsvētkos gan pateica,ka draugs esot audzis un viss skaisti.
Mamma arī jauka, bet tuvu sev nelaiž.Lietas kārto caur manu draugu,nevis piezvana man.Kaut gan es esmu teikusi,ka var droši man pa taisno.Manam draugam nav pateikusi nevienu labu vārdu (draugam 25).Labā visur un vienmēr ir viņa māsa.Man ir ļoti skumji uz to noskatīties,jo zinu,ka viņa māsu mīl vairāk.Es protams viņu abu (mammas un māsas draudzīgajā lociņā netieku ielaista).
Māsa šodien sarakstās ar savu draugu.Pa fikso izdomāja,tikai ģimene, tas ir asinsradinieki.Vecmāmiņas nav uzaicinātas es arī neesmu.Par to esmu ļoti aizvainota.Jo viņu es uzskatu par savu ģimeni.Pie tam esam draudzenes.Viņa man ne vārda par savu sarakstīšanos nav teikusi.Ok,kāzas lielas taisīs vasarā.Lai jau.Draugs zināja,ka man tas nepatiks,ka neesmu uzaicināta.Ir aizbraucis viens pats.Es neesmu no tām,kura par katru cenu uzprasīsies.It kā varēju pateikt,uz zagsu jau varēji uzaicināt.Tomēr to neizdarīju.
Noteikti domāju ar viņu šo visu izrunāt.
Zinu,ka man nav jādzīvo ne ar drauga tēti,ne mammu, ne māsu.Bet kaut kā sirdī nav siltuma.Kaut gan Ziemassvētki mums visiem kopā bija jauki,skaisti un silti.
2133
