Peskoveģetārietis. Cik nu atļaujos sevi tā saukt.
Neēdu gaļu, jo paliek slikti un neprasās, nevis tāpēc, ka ir žēl dzīvnieku. Kas automātiski mani ieslidina tajā kategorijā, ka apēdu gaļas gabaliņu, kad sagribās. Gribas vistas spārniņus vecmammas marinādē - trīs apēdu.
Kopš vispār pievēršu šādai ēdienkartei īpašu uzmanību, saprotu, ka ir ļoti, ļoti dārgi tā dzīvot pie mums. It īpaši, ja nedzīvo Rīgā. Man nav iespēju savā vietējā veikalā dabūt normālas zivis, jūras produktus, kas nav saldēti un pastāvējušies. Jūras produkti ir neeeenormāli dārgi, īpaši studenta maciņam. Sanāk apēst gardu, svaigu zivtiņu reizi divās nedēļās.
Ļoti cieņā ir iegājies kuskuss ar visu, ko varu pievienot. Absolūti piekrītu par grūtāku sociālo dzīvi. Taču vairāk pieklājības pēc nekad neatsakos vismaz mazu gabaliņu uz dakšas pagaršot sūri grūti taisīto cepeti. Kā arī nekad neatteikšos no vītinātas gaļas, jo tā man ļoti garšo. Tāpat normālas pusdienas, kurās neietilpst gaļa, ar zivi, izmaksā ap 5-6eur vienai personai. Murgs. Veikalos kā uzkodu īsti arī nav ko pirkt, visas lašu un zivju maizītes maksā 2x vairāk, visās bulciņās ir gaļa, no vienas siera strēmeles arī baigi paēst nevar.. ne šis, ne tas. Mēs neapšaubāmi dzīvojam gaļas valstī un dažreiz tiešām liekas, ka latvieši neko citu bez gaļas neēd. Un to es arī izjūtu savas ģimenes kādreizējā ēdienkartē, kad trīs dažādu veidu ēdieni rotē pa apli un visos vienmēr klāt gaļa, kas tagadējā mirklī man bieži sagādā problēmas izdomāt, ko lai sev pagatavo vakariņās.
Kā arī pateicoties peskoveģetārismam un vispār vegāniem, esmu iemācījusies atkal iemīļot kartupeļus un gardi tos taisīt, tāpat skatīties uz kabačiem un daudziem citiem dārzeņiem, kurus kādreiz ciest nevarēju, taču burkāni gan laikam nekad neatradīs atpakaļceļu manā ēdienkartē. Zupas pat taisu sev un visas ar svaigiem, neceptiem dārzeņiem, ņamma!
Vispār kā tā man ļoti garšo svaigas, neceptas zivis, jēla gaļa, taču restorāna cienīgs tartars vēl nav pabijis manā mutē. Tā gaļas neēšanas lieta oriģinējās no puscūkas uz mana pusdienu galda vēl nesagrieztā variantā. Ļoti, ļoti ilgi patiesībā atteicos no jebkādas mājās gatavotas gaļas, ēdu tikai vistu.
Kas attiecas uz ētiskuma aspektu manā ēdienkartē, es ar gaļas neēšanu neietekmēšu to, ka jau ir sapakoti un sagriezti gaļas gabali veikalos, tāpat izplūkātas vistas utt., tāpēc neesmu apsēsta ar skumju un žēluma izjūtām par to, kas notiek, jo vienkārši par to nelasu, neskatos, neinteresējos un dzīvoju kastē šajā jomā. Neizmantoju ādas apavus, ādas kažokus, somas un aksesuārus. Gan tādēļ, ka maciņs nevelk, gan tādēļ, ka nav interese. Tāpat esmu sākusi izvērtēt kosmētikas alternatīvas savā kolekcijā.
Kas attiecas uz autori - veģetārisms un vegānisms ir DZĪVESVEIDS, nevis diēta. Kas šajā valstī izmaksā daudz un, ja pats neuzturi augu fermu, nezini, no kurienes ir tas, ko liec savā mutē, un kādu ķīmijas virskārtu nosūkā. Mainīt savu dzīvesveidu un dzīvi tikai tāpēc, ka tagad daudzi tā dara un jāpadomā vairāk par dzīvniekiem, ir stulbi. Ja dari, tad līdz galam, ar iemeslu, nevis pusgadu mīli dzīvniekus un tad pēkšņi tev palika garlaicīgi un saprati, ka tavam sunim jau sliktāk nebūs, ja apēdīsi cūkas šķiņķīti.
132
