Meitenes, kuru vīrietim ir bērns no bijušām attiecībām

Tagad taa seezhot un padomaajot,taadaas attieciibaas galvenais tomeer ir-kaa viirietis pret to visu attiecas un uzvedas.Ja viirietis censhas sho attieciibu labaa,tad sievietei nerastos aizdomas un shaubas par sho visu..

Neticu ari ka mani bildinās vai kaut kas tāds notiks, kas viedos mūsu savienību stiprāku. Ma

Tas\gan nav laga. Nereti jau viriesi aizruna zobus, sataisa otrajai bernu kaudzi bet uz zagsu ne par kam neved.

Viņš grib lai esmu attiecībās par visiem 100 % bet viņs negrib saprast, ka man tas nav viegli un nedod gaisu ko elpot. Attieksme ir - tiec tam pāri vai ej prom.

Kapec tik viegli tevi laiz prom?

Cormeum

Cik nu viņu satieku, tad smaidīgi saveicinamies utt. Kaut kādus pāris vārdus pārmijam. Ja godīgi, man pat viņa mazliet patīk. Un tas vēl vairāk biedē. Bet saprotu, ka tas viss protams pagaidām izlikšanās limenī no viņas puses.

Viņi bija precéjuśies?

Nebija precējušies.

Ja godīgi, es bieži nepiekrītu sava vīrieša audzināšanas metodēm, bet saprotu- nav mans bērns, negribu iejaukties. Bet aizdomājos, kā mēs audzinātu savējo...

Kapce virietis neprec sava berna mati? Un ka saprotu ari tevi nevelas bildinat? Kaut ka jokaini.

Kapec tik viegli tevi laiz prom?

Mēs gana par šo esam strīdējušies. Bet faktā, ka viņam ir bērns viņš tiešam neko nevar mainīt, to es saprotu. Un jāpieņem to faktu ir man. Bet man šķiet, ka viņs nepalīdz. Nevaru dalīties savās sajūtās, tad uzreiz ir pasaules gals un milzigs strīds :-/

Rīdziniece, ir cilvēki, kas tā ari nekad neapprecas. Man tas nebūtu tik svarīgi. Nav viņš nekāds romantikskais tips, ja mēs precētos, tad varbūt tieši praktisku apsvērumu dēļ.

Tas, kā vīrietis izšķiras un ko stāsta ( un kā stāsta) par bijušo daudz par viņu liecina.

Vīram no iepriekšējām attiecībām ir divi bērni, bet nevienu reizi neesmu dzirdējusi nevienu sliktu vārdu nedz par bijušo, nedz par radiem. Izturas ar dziļu cieņu. Bērni bieži ciemojas pie mums, bet visu vienmēr esam mācējuši sadalīt un saskaidrot. Mati netiek dalīti, pats galvenais šādās attiecībās ir bērni un, ja tie redz, ka neskatoties uz to, ka vecāki ir šķirti viņi viens otru ciena, tad psihe netiek iedragāta.
Pati nejūtos apdraudēta savā statusā. Secinu, ka man vienkārši ir paveicies gan ar Vīru, gan ar viņa bijušo, gan bērniem.

Sadzīvotu tad, ja viņš to bērnu ņemtu pie sevis, bet to, ka brauc tur, kur ir bijusī - nē, ar šādu faktu man būtu grūti sadzīvot.

Par bijušo neglaimojoši ir izteicies tieši dēļ tā, ka neļāva satikties ar bērnu un bija jāiet caur tiesu. Tādā ziņā mēs abi neko pozitīvu viņā nevarējām saskatīt. Visumā viņu attiecības pajuka, jo katrs gribēja visu pa savam un nevarēja atrast kompromisu. Bijušajai bija tāds uzstādijums, ka grib bērnu tieši pirms 30, ne mēnesi vēlāk. Un es saprotu, ka muļķīgi vīrietim kaut ko uzspiest, bet tai pat laikā liekas, ka viņs nekad nekam nebūs gatavs, ne precibām, ne bērnam. Viņi tomēr bija kopā 5 gadus un man liekas, ka mūsu attiecibas ta pat ies gadiem bez attīstības. Un tad pēkšņi es sagribēšu preceties vai bērnus un būs jāšķiras. Loti negatīvi, bet tādas ir manas sajūtas par to. Viņs gan saka pretējo,ka bijusī vnk nebija īstā utt un viņs nekad nebija īsti pārliecināts par tām attiecibām.

Neticu ari ka mani bildinās vai kaut kas tāds notiks, kas viedos mūsu savienību stiprāku.

Jūs jau pieklājīgu laiciņu esat kopā.. Manuprāt, būtu tikai cilvēcīgi apjautāties par to, kādu viņš redz nākotni.. domas par ģimenes veidošanu, pieaugumu utt.

Ja godīgi, man pat viņa mazliet patīk. Un tas vēl vairāk biedē.

Man drauga bijusī arī šķiet dikti jauka sieviete.. daudz īpašības viņā patīk :D
Nebrīnītos, ja ciešāk iedraudzētos :D Draugs gan teica, ka tas būtu dīvaini :D

Jūs jau pieklājīgu laiciņu esat kopā.. Manuprāt, būtu tikai cilvēcīgi apjautāties par to, kādu viņš redz nākotni.. domas par ģimenes veidošanu, pieaugumu utt.

Saistībā ar nākotni, viņa atbildes vienmēr ir aptuveni tādas - "ja būs tas un tas" Piemēram, lielāka māja, par bērniem saka, ka pēc 2- 3 gadiem iespējams (lai gan - jau gadās iekrist un palikt stāvoklī? tas man arī nerada drošību, ja viņs tik strikti pieturas pie tā laika) Un par to, ja mums gaditos mazais negaidīti, arī saka, ka nebūtu priecīgs. Liekas, ka visam jābūt pēc viņa plāna. Par precībām esam runājuši, par to arī vairāk vai mazāk viņs saka- ja pienāktu brīdis , kad mēs abi to gribētu, tad precētos. Liekas, ka ideālā dzīve notiks pati no sevis, nevis mēs to radīsim. :-/
Attiecību sākumā gan teica, ka grib vēl bērnus un prasija vai es arī.

Par precībām esam runājuši, par to arī vairāk vai mazāk viņs saka- ja pienāktu brīdis , kad mēs abi to gribētu, tad precētos

Šis izskatās pēc izvairišanās, ne jā, ne nē.

tad man vēljovairāk grūti iedomāties, kā es iešu ar viņu kafiju dzert un kopā lemt, kā audzināt viņas bērnu ( jo viņs ir bieži pie mums, tātad komunikāciju pēc loģikas būtu jāveido pozitīvu.

Lēmumu pieņemšanā par viņu bērna audzināšanu, Tev nav jāpiedalās. Tādas lietas izlemj viņi divatā un Tevi informē par lēmumu.
Pozitīva komunikācija nozīmē būt jaukai un pieklājīgai viņas klātbūtnē. Mierīgi uztvert jebkādas instrukcijas attiecībā uz bērnu un tās arī izpildīt, tāpat informēt viņu, ja mani kaut ko, kas viņai kā mātei būtu jāzina (Nezinu cik vecs bērns, tāpēc grūti pateikt konkrēti, bet manam Ex bija 6gadnieks, kurš pie mātes bija tik pat daudz, kā pie mums)

Bet man šķiet, ka pie Tavas nedrošības par jūsu attiecībām ir vainojams nevis bērns no bijušās, bet gan paša vīrieša uzvedība. Ja viņš ir tik nekonkrēts, tas nav nopietni. Ja būs lielāka māja? Vai viņš jau kārto visu nepieciešamo, lai dabūtu lielāku mājokli? Tas taču nenotiek tā vienā dienā. Pat ja viņš tiešām grib to bērnu pēc 2-3 gadiem, tad par māju būtu jādomā jau tagad, jo ne jau tikai jānopērk māja, tā vēl ir jāiekārto tā, lai bērnam tur būtu ērti un droši. Arī tas, ka par bērniņu nepriecātos, ja tas pieteiktos negaidīti, nerada nekādu drošības sajūtu.

Visvairāk šaubu par to, vai vērts turpināt attiecības ir tieši tas "tiec pāri vai ej prom!", kaut kā nerodas sajūta, ka Tu būtu svarīga.

Bijušajai u bērnam tur nav nekāda sakara. Tavs vīrietis jūtas kā Apolons, tāpēc dara, ko grib un tev skaidri norāda tavu vietu-ja kaut kas nepatīk viņa dzīvē, dzīvesveidā, vari būt brīva. Tava vieta ilgi tukša nestāvēs. Netērē savu jaunību tādām kret*nam. Tādi nemainās. Paies laiks un pati būsi bijusī.

Viņi tomēr bija kopā 5 gadus un man liekas, ka mūsu attiecibas ta pat ies gadiem bez attīstības.

Saistībā ar nākotni, viņa atbildes vienmēr ir aptuveni tādas - "ja būs tas un tas" Piemēram, lielāka māja, par bērniem saka, ka pēc 2- 3 gadiem iespējams

Un par to, ja mums gaditos mazais negaidīti, arī saka, ka nebūtu priecīgs. Liekas, ka visam jābūt pēc viņa plāna. Par precībām esam runājuši, par to arī vairāk vai mazāk viņs saka- ja pienāktu brīdis , kad mēs abi to gribētu, tad precētos. Liekas, ka ideālā dzīve notiks pati no sevis, nevis mēs to radīsim.

Te problēma nav ne bijušajā, ne bērnā, bet gan vīrietī.

1. Viņš ir neizlēmīgs. Tagad tā ir lielāka māja, pēc tam tas būs kaut kas cits. Šaubos, vai viņam kaut kad būs pietiekoši labi, lai saistītu savu dzīvi ar citu cilvēku.

2.

Visumā viņu attiecības pajuka, jo katrs gribēja visu pa savam un nevarēja atrast kompromisu.

Viņš grib, lai tu iesaisties 100%, bet, ja tavas domas par audzināšanu atšķiras, tad tas nav tavs bērns, nav tava darīšana. Kā var pilnībā iesaistīties, ja tavs viedoklis vispār netiek ņemts vērā?

Ja godīgi, viņa bijusī pieļāva kļūdu, ka izvēlējās radīt bērnu zinot, ka viņš tam nebija gatavs. Vēlēties bērnu pirms 30 ir diezgan racionāli, ņemot vērā to, ka pēc tam palielinās riski ģenētiskām problēmām un neauglībai. Kad viņš gribēja atlikt laulību un bērnus, vajadzēja viņu pamest. Viņš ir viens no tiem vīriešiem, kas nekad nebūs gatavs, vienmēr būs šķēršļi. Viņam ir vajadzīga sieviete bez personības un rakstura. Nevienai sievietei nenovēlu tādu vīrieti.

Netērē laiku un jaunību uz tādu neizlēmīgu vīrieti. Viņš nav tā vērts,

Man šādas pieredzes nav, vienmēr esmu domājusi, ka nekad nebūtu kopā ar vīrieti, kam jau ir bērni ( izņēmums varētu būt tad, ja man pašai jau būtu bērni, varbūt tad es uz to skatītos savādāk ).
Bet šājā konkrētajā situācijā, jo tālāk lasīju diskusiju, jo mazāk iespēju normālām attiecībām saskatīju. Spriežot pēc tava vīrieša nostājas, viņam blakus vajag sievieti ar stipriem nerviem, tādu, kas spētu pieņemt viņa bērnu un pagātni, un tajā pašā laikā arī bez prasībām par kopīgo nākotni, kāzām, kopīgiem bērniem. Skaidri redzams, ka viņš izgājis cauri ne tai labākajai attiecību pieredzei un šobrīd viņam jaunas ģimenes veidošana nav ne prātā. Atliek vien tev pašai saprast, kādi ir tavi tuvākie nākotnes mērķi un tad jau arī tālākais risinājums ir skaidrs. Viņam vajag blakus sievieti šobrīd, kas dzīvo šodienai, neuzstāda nekādas prasības un nerunā par nākotnes kopīgajiem mērķiem. Tev atliks vien vai nu to pieņemt vai šķirties.

Manam vīrietim ir 2 bērni no iepriekšējās laulības. Man ir 1 bērns no iepriekšējām attiecībām. Mums ir arī gadu starpība. Sākumā domāju, kā būs, viņam 2 bērni, noteikti ieliks mani otrajā plānā. Es kļūdījos, man ir paveicies ar vīrieti, kurš prot sadalīt laiku starp mani un saviem bērniem. Bijusī sieva mani netraucē, vismaz pagaidām. Nav plānots draudzēties, jo arī pats vīrietis ar bijušo sazinas tikai bērnu jautājumā. Viņa bērni vēl ar mums nedzīvojas, jo paši pavisam kopā vēl nedzīvojam. Viņš pie manis atrodas 4-5 dienas nedēļā, kad darba dēļ ir savās mājās, tad bērni aiziet pie viņa. Pagaidām viņa bijusī noteikti būtu pret manu dalību viņas bērnu dzīvē. Esam par to runājuši, vīrietis ir ar savu nostāju, ja viņai kas nepatiks, lai nomierinās, jo viņam ir tiesības veidot jaunas attiecības. Kā arī loģiski, sāksim dzīvot kopā un tad variantu viņa bijušajai nebūs, kā vien pieņemt. Viņš mani mīl un neļautu izdarīt spiedienu, kā piemēram, ja es tur būšu, viņš bērnus neredzēs u.t.t. Kas attiecas uz manu bērnu, mans bijušais neliekas zinis, tā ka ar to nav problēmu. Tagadējais manu bērnu arī pieņem un jau pilda tēva pienākumu, pats pēc savas gribas. Viss tik tiešām atkarīgs no vīrieša. Kā arī tas, ka paši tagad plānojam mazulīti. Kā viņš teica- jā, tas viņam būs 3 bērns, bet ar mani pirmais un tas kas ir mums, tas ir kā sākt visu no jauna. Esmu laimīga, jo mans vīrietis ir viens no tiem retajiem, kas zin ko un kad grib, savu sievieti tur pirmajā vietā. Par cik viņš man ir tāds, kam patīk visu izrunāt, tad mums skaidrība ir visā un vairāk kā vajag.

Bijušajai u bērnam tur nav nekāda sakara. Tavs vīrietis jūtas kā Apolons, tāpēc dara, ko grib un tev skaidri norāda tavu vietu-ja kaut kas nepatīk viņa dzīvē, dzīvesveidā, vari būt brīva. Tava vieta ilgi tukša nestāvēs. Netērē savu jaunību tādām kret*nam. Tādi nemainās. Paies laiks un pati būsi bijusī.

Atliek tikai piekrist!